Tas viss, ar ko gada nogalē nodarbojās novada dome, lai palielinātu sev algas, balstījās uz normatīvajiem aktiem, pantiem un punktiem, koeficientiem, nolikumiem, piemaksas par labiem darbiem un tā tālāk, lai būtu novērtēts viņu smagais darbs. Beigās labākais iemesls bija cilvēku skaits no platības, par kuru viņi rūpējas. Man tas viss asociējas ar cinismu.
Mēs, pensionāri ar minimālajām pensijām un strādājošie, kuri saņem minimālās algas, solidarizēsimies, kā kādreiz teica vadonis: “Visu zemju proletārieši, apvienosimies!”, lai viņi vēl atskaita no mums katra personīgi, lai gan to jau ir izdarījuši. Šis naudas maks ir mūsu kopīgais. Negausībai robežu nav. Nedomāju, ka viņu līķautiem būs kabatas un viņu miegs ir mierīgāks par mūsu, kuri pārtiekam no eļļā apceptas maizes šķēles un “humpalām”. Pieticība ir cilvēka rota. Ministru prezidentam, domāju, ir salds miegs tāpat kā mums pārējiem, kuru bagātība nav jāsargā aiz augstiem žogiem un asinskāriem sargsuņiem.
