Parasti skeptiski skatos uz visādām masveida akcijām, uz kurām mūs “paķer”, jo tas skaitās aktuāli, it kā mūsdienīgi, bet Grāmatu draugu ķēde mani aizkustināja, kaut biju vienkārša vērotāja no malas. Aizkustināja, kā cilvēki savienojās ķēdē, svinīgi, priecīgi vai nopietni nododot grāmatas no rokas rokā, kā gribēja paturēt tās ilgāk pie sevis, kā fotografējās ar grāmatām, un galu galā daudzi atzina, ka tās ir arī lasījuši. Kā mana draudzene pajokoja, tagad ar grāmatu ķēdi būšot gluži kā ar Ļeņina baļķi – visi savu roku būšot pielikuši. Bet visvairāk mani gandarī tas, ka, izrādās, ne tikai gaidot salūtu vai bezmaksas koncertu cilvēki gatavi salt. Arī grāmatas dēļ ir vērts aukstumā vairākas stundas stāvēt gan uz ielas, gan uz tilta, kur vējš noteikti nežēloja, tikai lai piedalītos šādā vienreizējā pasākumā. Sirdi sildīja tas, ka starp ķēdes dalībniekiem bija tik daudz jaunu cilvēku. Kaut kā tad ir sajūta, ka viss jau būs kārtībā mūsu Latvijā, jo grāmatas nezūdošo vērtību novērtē arī tie jaunie cilvēki, kas nākotnē turpmākos gados veidos mūsu valsti. Tātad nevar būt bažu, ka var izzust garīgās bagātības, bez kurām nav iespējama mūsu tautas identitāte, esam spējuši no paaudzes paaudzē nodot kodu – turēt godā grāmatu. Izrādās, grāmatu ķēde nav nekāds jaunizdomājums. Tā notikusi savulaik arī Gulbenē. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū toreizējās bibliotēkas vadītājas Laimas Lupiķes vadībā grāmatas dzīvajā ķēdē tika pārnestas no kultūras centra, kur toreiz atradās bibliotēka, uz jaunuzcelto ēku, kur bibliotēka atrodas šobrīd.
