Nesen uz “Dzirksteles” redakciju bija atnākusi kāda sieviete, kura teica, ka dzīvojot renovētajā daudzdzīvokļu mājā Gulbenē, Nākotnes ielā 2/3. Lai cik kuriozi tas izklausītos, viņa sūdzējās par aukstumu dzīvoklī. Radiatori pārsvarā esot tikai vāji silti. No karstā ūdens krāna lielākoties tekot remdena šļura. Vārdu sakot – dzīvoklis it kā skaitās ar ērtībām, bet patiesībā komfortu nejūtot. “Palīdziet!” aicināja sieviete. Noklausījos bēdu stāstu un bildu, ka tur patiesībā problēmu nav. Ir jāiet pie mājas vecākā un jālūdz noregulēt mājas sistēmu tā, lai būtu karsts ūdens gan radiatoros, gan krānos, protams, ja pārējie mājas dzīvokļu īpašnieki tam piekrīt. Sieviete uzmeta lūpu. Sak, vai tad viņa to nedarītu! Gluži vienkārši mājas vecāko esot grūti satikt un arī sazvanīt neesot iespējams. Klausījos un domāju, vai šāda situācija ir tipiska. Kur ir vaina? Mājas vecākajā vai iedzīvotājos? Droši vien mājā vieni grib taupīt siltumu un salt, citi ir ar mieru netaupīt siltumu un maksāt par to pēc pilnas programmas. Un pa vidu ir mājas vecākais. Cilvēciski saprotams, ka viņš ir noguris no iedzīvotāju viedokļu dažādības. Un tomēr nedrīkstētu! Jābūt vienmēr pieejamam, vienmēr gatavam atbildēt uz cilvēku jautājumiem, lai cik nepatīkami vai neproduktīvi tas reizēm liktos. Mājas vecākā darbs ir nepateicīgs. Visi viņu var bakstīt, aprunāt, lamāt un pat lādēt. Ir dzirdēti tādi žēlabu stāsti no citiem māju vecākajiem. Tāda nu ir tā dzīve lielā “kolhozā”, par kādu uzskatāmas daudzdzīvokļu mājas. Izeja ir viena – vēlēt par mājas vecākajiem cilvēkus, kuri grib un prot komunicēt!
