Aira Anča, Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja
Rīgas Latviešu biedrības namā 1.februārī notika gadskārtējā politiski represēto konference, kas notiek ik gadu, un tajā šoreiz piedalījāmies trīs Gulbenes novada pārstāves – es, Inta Vilka un Alda Zvirgzdiņa. Konferencē tika runāts par dažādām aktualitātēm gan mūsu pašu dzīvē, gan arī valsts dzīvē, par dažādiem jautājumiem, kas mūs visus satrauc. Liela kritika tika izteikta par to, ka mūsu drošības iestādes nereaģēja uz Alfrēda Rubika izteicieniem sakarā ar viņa centieniem attaisnot represijas pret latviešu tautu. Rezolūcijā tika lūgts rast risinājumu iestrēgušajai Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveidei pie Okupācijas muzeja. Mainās valdības un kultūras ministres, bet nekas šajā sakarā nemainās. Kopš Helēnas Demakovas kā kultūras ministres laikiem uz priekšu nekas nav pavirzījies. Pēdējā versija ir, ka līdz 2017.gadam memoriālu ir paredzēts pabeigt. Taču joprojām par šo jautājumu notiek lielas diskusijas. Represētie vēlas, lai šī vieta ir pie Okupācijas muzeja, jo šī vieta ir pieejama gan represētajiem, gan ārzemnieku delegācijām. Skumji, ka gads no gada šis jautājums tiek risināts un represētie nomirst, tā arī nesagaidot piemiņas vietu saviem tuviniekiem. Uz konferenci bija ieradies Raivis Dzintars, kurš vienmēr cenšas sadarboties ar represētajiem. Viņš pauda savu attieksmi, esot domās kopā ar represētajiem. Ar savu klātbūtni konferenci pagodināja arī Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, kura pauda ļoti dziļu cieņu represētajiem.
Jāteic, ka zāle, kurā mums parasti notiek šīs gadskārtējās konferences, atkal bija pilna, kaut arī gada laikā atkal gandrīz 1000 represēto ir aizgājuši aizsaulē. Šī konference viennozīmīgi ir kā iespēja mums visiem satikties. Lai arī jau kādu laiku tiek rosināts, ka varbūt konference būtu jārīko reizi divos gados, cilvēki tomēr uzstāj, lai tā notiktu katru gadu, jo visiem ir kopējas atmiņas, kurās gribas dalīties un domāt arī par nākotni un par mūsu bērniem un mazbērniem.
