Kad 28.janvāra “Dzirkstelē” bija publicēts raksts “Kam ziņot par cietsirdību pret dzīvnieku?”, mani uzrunāja daudzi draugi, paziņas un jautāja, vai rakstā ir runa par mani. Pārsteiguma sajūta un aizvainojums bija jūtas, kas tobrīd pārņēma mani. Mani draugi arī bija neizpratnē. Viņiem bija grūti noticēt, ka es esmu spējīga cietsirdīgi izturēties pret dzīvnieku. Un es arī nekad mūžā neesmu nelietīgi izturējusies ne pret vienu dzīvu radību. Nekad nevienai dvēselītei neesmu vēlējusies tīšām darīt pāri, pazemot vai spīdzināt. Jā, man sētā ir savs suns. Turklāt jauns. Viņam ir vēl tikai 10 mēnešu. Tas ir laiks, kad saimniekam sunim ir stingri jāliek saprast, kādi ir mūsu sadzīvošanas noteikumi. Mēs taču nedzīvojam vieni meža vidū! Manas mājas ir ciemā. Tas nozīmē, ka ir jārēķinās ar blakus dzīvojošajiem kaimiņiem. Es vienmēr visiem saviem dzīvniekiem, cik nu manā mūžā to ir bijis, esmu centusies būt laba, mīļa un reizē arī stingra saimniece. Tie, kuriem ir suņi, mani sapratīs. Pret laikas šķirnes suņuku nevar izrādīt tikai maigu sirdi vien. Tad ātri suns ņem virsroku un dara, ko grib. Nav viegli audzināt dzīvnieku. Reizēm arī neveicas. Neviens nav ideāls. Tas attiecas gan uz suņiem, gan uz cilvēkiem. Visiem gadās kļūdas. Taču ar pagali, kā tiku vainota, savu suni nekad situsi neesmu. Jā, ar pagalmā noplūktu žagaru gan esmu kādu reizi uzšāvusi, lai suns saprastu, ka brīvsolī ļauts skraidīt tikai savā pagalmā, nevis ārpus tā. Taču pēriens dots tikai skata dēļ, nevis, lai nodarītu sāpes dzīvniekam.
Pēc raksta, kurā tiku vainota cietsirdībā pret savu suni, droši vien izklausās neticami, kad saku: es savu dzīvnieku mīlu! Bet es patiešām savu suni ļoti mīlu! Man sāp tas, ka tieku aprunāta aiz muguras un publiski tā vietā, lai cilvēks atnāktu un acīs man pateiktu, kas tieši viņam nepatīk un ko es daru nepareizi. Tad mums būtu bijusi iespēja izskaidroties aci pret aci un savstarpēji izdarīt secinājumus. Manuprāt, tieši tā rīkojas inteliģenti, izglītoti mūsdienu cilvēki.
