Pelēks laiks un pelēks “Eirovīzijas” nacionālās atlases pusfināls. Tādi ir mani iespaidi, divus vakarus pavirši sekojot šim notikumam Latvijas televīzijā. Dziesmas likās pēc vienas šnites – tās, kā jaunieši mēdz teikt, dolbīja primitīvu nošu atkārtojumu. Laikam ar vienu nolūku – lai paliktu klausītājiem atmiņā. Nepalika. Trūka meldiju, skaistu balsu un personību, kas iejūsminātu. Protams, Olga Rajecka uzreiz iekrita acīs un sirdī kā perfekta dziedātāja, bet diezin vai šai vecmeistarei mums būtu jādod iespēja pašizpausties mūzikas pasākumā, kas vairāk domāts debitantiem, talantiem iz tautas. Taču pieļauju, ka brauks tieši viņa, jo esam mazohisti un dziesma “Saule riet” mums ir pa prātam. Protams, vispār ir smieklīgi daudz lauzīt galvu par to, kuru gan mēs no Latvijas sūtīsim uz “Eirovīziju”. Un tomēr arī es iesaistos šajā spēlītē. Skatījos pirmo pusfināla daļu, pa vidu vēlās vakariņas gatavodama un traukus mazgādama, un paliku vīlusies. Cerēju, ka citādāk jutīšos nākamajā dienā, taču – neērti bija, redzot, cik reizēm šķībi skan balsis un cik sasaistīti uz skatuves jūtas dziedātāji. Palaikam pat pārslēdzu kanālus. Nolaidos līdz tam, ka sāku vērot, kā ģērbti dalībnieki. Un te nu jāteic, ka pat nolēmu nobalsot par Marku Rivu kā, manuprāt, par pašu estētiskāko dziedātāju visā šā pasākuma divu dienu laikā. Sapratu – viņu sūtīt uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju man nebūtu kauns. Puikam ir jauna, jauka seja, kuru nav nomocījis alkohols vai citas atkarības, viņam piemīt elegance un mēra sajūta. Arī balss skan.
