Pirms dažām dienām atgriezos mājās pēc tikšanās ar gados cienījamu kungu, kurš pēc daudziem gadiem ir atgriezies savās dzimtajās mājās meža vidū un laikazoba saēstās ēkas pārvērtis par ska-tienam pievilcīgām būvēm. Izkopis apkārtni un iekopis zemi, lai, kā pats saka, savām vecumdienām nodrošinātu komfortablus apstākļus un visus sava mūža ienākumus investētu mazbērnos. Ar patiesu prieku klausījos, kā sirmais kungs ar cerīgu pārliecību runāja par to, kā nākotnē viņa saimniecībā rosīsies mazbērni, cik daudz vēl pašam jāpaspēj paveikt, lai viņi gribētu atgriezties no pilsētas uz laukiem. Ne ar vārdu viņš neminēja savus gadus, nezūdījās, ka spēka kļuvis mazāk. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka viņa paaudzes cilvēkiem vecāki savulaik pratuši ieaudzināt labi paveikta darba tikumu, kas godā turēts visu mūžu. Diemžēl šodien vairāk godājam cilvēka – patērētāja – tikumu. Projām braucot un redzot, cik stalti saimnieks palika stāvot savas mājas pagalmā, tomēr nespēju nedomāt par to, kas ar šo skaisto mājvietu notiks tad, ja mazbērni tomēr izšķirsies par labu pilsētas dzīvei, ja nevēlēsies kost lauku dzīves riecienā. Vai skaisti iekoptā sēta atkal neiegrims pamestības vientulībā? Protams, labu īpašumu vienmēr iespējams pārdot kādam citam, tomēr, manuprāt, nekāda naudas summa nespēj atlīdzināt cilvēka dzimtās puses un sētas mīlestību, rūpībā iekoptos laukus un augļu dārzus, darba mīlestībā aizvadītu mūžu. Vai savulaik zaudēto un atkal atgūto māju pievilkšanas spēks spēs būt lielāks par pilsētas vilinājumiem?
