Vēsture liecina – 1902.gadā te uzbūvēts šaursliežu, 1916./1917.gadā – platsliežu dzelzceļš, bet 1926.gadā – tolaik lielākā stacija Latvijā. Tās apkārtne bija viena no rosīgākajām pilsētas vietām, kas man palikusi atmiņā no padomju laikiem, kad pati ar bānīti braukāju no Stāmerienas uz darbu un atpakaļ – stacijas ēka ar kafejnīcu un uzgaidāmo telpu, dzelzceļa poliklīnika un slimnīca, ēdnīca, veikali, darbinieku mājvietas. Darbojās depo, uz sliedēm drūzmējās pilni un tukši vagoni, cisternas un kokmateriālu kravas. Uz perona vienmēr kāds gaidīja, kāds pavadīja. Un bija jūtams, ka liela daļa gulbeniešu strādāja šajā jomā. Bet tagad šeit – tukšums un klusums. Pamazām daudz kas mūsu valstī kļuva lieks. Saskaņā ar augstāko instanču lēmumiem un ar vietējo pašvaldību svētību nemanot no mūsu vietējās kartes pazuda arī dzelzceļa līnijas ar visām sliedēm. Tagad vietām samanāms vien ar nezālēm aizaudzis uzbērums, kuru vietējā pašvaldība savulaik cerēja pārvērst par veloceliņu. Toreiz, kad citu pēc citas likvidēja dzelzceļa līnijas, neviens ne piketēja, ne rakstīja valdībai aizstāvības vēstules, ne vienojās cīņai par saglabāšanu, vienkārši – nenosargāja. Toreiz vietām vajadzēja nomainīt sliedes, bet tagad atjaunošanā gatavi ieguldīt miljonus. Diemžēl slimnieku var izārstēt, bet mironi vairs nepiecelt. Kas brauks, kas kraus, kas noslogos šo dzelzceļu? Tāpēc ziņu par vēlmi atjaunot dzelzceļu uz Krieviju uzņēmu ar divējādām izjūtām. Protams, apsveicami, ka kaut ko plāno, bet vai tam vispār ir kāda jēga?
