Tavu brīnumu, šoreiz, 12.februārī, Ēnu dienā neviens neizvēlējās sekot neatkarīgā reģionālā laikraksta “Dzirkstele” redakcijas žurnālistiem. Toties gana daudz “ēnotāju” esot bijis Gulbenes novada pašvaldībā un tās informatīvajā izdevumā “Gulbenes Novada Ziņas”. Par kādu tendenci tas liecina? Pirmkārt, žurnālista profesija ir kļuvusi mazāk populāra. Un tas ir pat apsveicami. Līdz šim valstī ir bijusi vērojama šīs profesijas pārstāvju pārprodukcija. Tā kā ekonomiskās krīzes laikā visiem darba nepietiek, daudzi ir pārkvalificējušies, piemēram, par sabiedrisko attiecību speciālistiem, kas ir nenoliedzami komfortablāks un labāk apmaksāts darbs. Būtu labi, ja jaunieši, kuri ir vieglākā ceļa gājēji, jau laikus bēgtu no vilinājuma kļūt par žurnālistiem. Kā saka, tas tomēr neatmaksājas. Tas ir suņa darbs par minimālo algu (gandrīz visur), par honorāriem, kuru apmērs atkarīgs no paša centības. Tā ir karavīra misija, uzdrīkstēšanās pirmajiem paust informāciju, viedokli, steidzoties notikumiem priekšā. Tas ir risks, vienmēr apzinoties, ka var būt sekas. Žurnālistam ir jābūt gatavam nosirmot ātrāk nekā citu profesiju pārstāvjiem. Tomēr Latvijas reģionu žurnālistikā ir vajadzīgas jaunas asinis. Taču te tiek gaidīti paši dumpīgākie, paši vērīgākie, paši prātīgākie! Tādi, kā savulaik Didzis Melbiksis, kurš pēc paša vēlēšanās un bez “ēnošanas” par “Dzirksteles” korespondentu kļuva, vēl vidusskolā mācīdamies. Šodien viņš – Latvijā un ārpus tās pazīstams žurnālists.
