Cik vien ir manos spēkos, cenšos sakopt savu īpašumu. Visi grāvji manā īpašumā tiek iztīrīti, lai gan tagad ar bebriem ir ļoti jācīnās. Lai gan ir šī cīņa, tomēr cilvēkam jāsaprot, ka ar visu to, kas mums ir apkārt, ir jāprot sadzīvot. Cilvēks nevar būt barbars jebkurā situācijā. Tagad visi domā, ka ir jāizšauj meža cūkas, bet vai tad visu tā – uzreiz -vajag izdarīt? Ja šī cūku slimība līdz mums vēl nav pietuvojusies, tad šīs cūkas vajadzētu saglabāt. Protams, ja cūku mēris tiks ievazāts arī Latvijā, skaidrs, kad situācija kļūs bīstama. Bet tad ir jādara viss iespējamais, jāliek lietā visi tie pasākumi, ar kuriem iespējams pret šo slimību cīnīties. Runājot vēl par bebriem. Ir vietas, kur bebri var dzīvot. Lai viņi tur arī dzīvo! Tad, kad bebrs applūdina zemi, ko nevajadzētu applūdināt, kur var glīti augt skuju koki, tad gan bebram darbošanās ir jāaizliedz. Bet tāpēc uzreiz teikt, ka nu ir jāiznīcina visi bebri, nav pareizi. Es uzskatu, ka mēs visi kopā esam vienoti, gan cilvēki, gan daba, gan dzīvnieki. Esam vienā aplī. Ja to kaut kādā vietā pārrauj, tad nekas labs no tā nevar iznākt. Nepārdomāts pārrāvums dabā var radīt vēl lielāku ļaunumu. Arī vilku mūsu mežos ir daudz, bet tāpēc jau viņi visi nav jānošauj. Vilkiem ir jābūt, jo vilks ir dabas sanitārs, kurš palīdz tikt galā ar vājajiem. Mednieki vien ar visu galā netiks. Viņi nekad tāpat nespēs izšaut visas meža cūkas. Īpaši, ja ir tādi apstākļi kā šajā ziemā, kad nav sniega, kas atklāj visu dzīvnieku pēdas, kas ļauj tos izsekot. Dabā jācenšas visu darīt ar mēru.
Malda Ilgaža
