Lai arī nenoliedzami, ka šajās dienās sarunas grozās par un ap Ziemas Olimpiskajām spēlēm Sočos, kā arī pasaules redzeslokā ir asiņainie notikumi Kijevā, tikpat daudz cilvēki nebeidz runāt par šīgada bezsniegoto ziemu, cenšoties atcerēties, vai tāda kādreiz jebkad ir piedzīvota. Vismaz man ziema bez sniega prātā nenāk. Vairāk vai mazāk, bet sniegs vienmēr ir bijis. Tas varbūt uz laiku ir nokusis, bet tad atkal piesnidzis. Tagad februāris rit jau uz otru pusi, bet sniega lāpstas tā pa īstam un pamatīgi arī nav ņemtas rokās. Sinoptiķi norāda, ka meteoroloģiskā ziema šogad būs bijusi ļoti īsa – stabils sals iestājies janvāra otrajā dekādē un noturējies tikai līdz 6.februārim. Tās bija dienas, kad izjutām pamatīgu kailsalu. Tuvākajā laikā noturīgs aukstums nav gaidāms. Daļa šo ziemu salīdzina ar vēlu rudeni, bet vēl citi jau gaisā jūt pavasari. Un kā gan ne, ja jau pat, tecinot kļavu sulas, asnus dzen sniegpulkstenītes, var dzirdēt, kā vītero putni un gaiss tik tiešām daždien smaržo pēc pavasara. Un kāds gan tur brīnums, jo dabas norises neskatās mūsu kalendārā. Lai gan priekšā vēl marts, kurš var nest pārsteigumus, un nez kāpēc man šķiet, ka tā arī notiks, līdz šim ziemu, kā tas bija pērn, nav izdevies sajust. Šoziem uz kalniņiem neredz draiskojamies bērnus, slēpošanas kalnu īpašniekiem pamatīgs robs makā, pagalmos nav sniegavīru un cietokšņu, un pavisam īss bija mirklis, kad prieku varēja izbaudīt slidotāji.
