Satiekot Jēci, jautāju: “Kas ir birokrātija?”
Jēcis izšauj kā no plintes: “Tā ir tautas žņaudzējčūska, kura nobarojusies jo trekna, bet tai vajag vēl un vēl. Bet vai nav iespējams tās rijīgumu piebremzēt?”
“Pašreiz tas nav iespējams, jo žņaudzējčūska atrodas pašā galmā un provinces centros. Tā zeļ un plaukst visās jomās demokrātiskā un likumīgā ceļā, tā sakot, likums netiek pārkāpts. Tā likumīgi nožņaudza Latvijas cukura ražotni, piebeidza Rīgas vagonu rūpnīcu un virkni citu uzņēmumu. Tagad pēdējo žņaudz “Liepājas Metalurgu”.”
“Bet ko tauta?” Jēcis jautā.
“Nu tauta, tā sakot, žēli noskatās un pieturas pie teiciena – ne mana cūka, ne mana drava.”
“Vo, velns,” Jēcis iesaucas, “ko tad lai darām?”
“Jēcīt, biežāk jāiet lielveikalos, tad ir izredze mirt varoņa nāvē.”
“Tad es sekošu Sudrabas kundzes aicinājumam.”
“Sekot jau tu vari. Visi kaut kam seko, bet kāda no tā jēga? Dari, ko darīdams, neko grozīt nevari, jo tevi žņaudz žņaudzēj-čūska. Tie ir birokrātijas izdotie likumi. Brīvais tirgus, kurā tu savus žāvējumus vairs nevari pārdot, jo nav kas pērk, jo tādu un labāku žāvējumu pilni lielveikali. Bet tu baksties gar to sienām un reizi mēnesī tā saucamajā Zaļajā tirdziņā. Tā esot birokrātijas pretimnākšana, lai pavilcinātu tavu dzīvotspēju jeb izdzīvošanu.”
“Bet tas taču labi.”
“Nu ja, Jēcīt, es jau nesaku, ka slikti. Es tikai konstatēju, kādas ir tavas izredzes brīvajā tirgū, tā sakot, secinu, cik lielas tavas konkurētspējas. Bet dzīve rāda, ka tās ir niecīgas, un izredzes kaut ko mainīt tikpat kā nav. Lūk, tagad Briselē cilā jautājumu, kā un cik atbalstīt tā saucamos mazos zemniekus. No tā jāsecina, ka mūsu pašu valdība to nemāk izdarīt un nedrīkst, jo mēs neesam valsts, bet Latvijas Republika. Tā rakstīts uz jaunajām monētām ar tautumeitas attēlu, tātad tas likumīgi atbilst ES likumiem jeb regulām. Prasti sakot, tu vairs neesi pats saimnieks uz savas zemes. Vai dažādas kvotas nav gudrs izdomājums? Tās regulē tevi tā saucamajā brīvajā tirgū un padara niecīgu tavu konkurētspēju. Vārdu sakot, tu ražosi un pārdosi tik, cik mēs tev atļausim.”
“Vo, velns!” iesaucas Jēcis, “ar ko tad atšķiras šī savienība no tās, kurā mēs nodzīvojam pusi no savas dzīves?”
“Jēci, ar vārda brīvību. Tagad tu vari runāt, ko gribi un cik gribi, protams, nepārkāpjot likumu. Tāda ir tā dzīve, kurā dzīvojam un dzīvosim, jo katrs esot savas laimes kalējs. Tad kalsim to laimi!”
