Lai gan kalendārs vēsta, ka ir februāris, man šinīs dienās pavasaris vien prātā. Droši vien tāpēc, ka tas jau iesoļojis lielāko stādu audzētāju siltumnīcās līdz ar pirmo dīkstu zaļumu, ka sākuši atgriezties gājputni, ka dobē pamanīju uzplaukušus pirmos sniegpulksteņus, ka arī pati uz palodzes iekārtoju savu mazo „siltumnīcu”. Līdz ar pavasara gaidām tā vien šķiet, ka atmostas ne tikai daba, bet arī cilvēki. Klausos, kā kolēģe stāsta, ka dārzā jau savākusi vēja notriektos koku zarus un savai sirmajai māmuļai uzdāvinājusi pašu visdrosmīgāko pavasara ziediņu. Tas nekas, ka tas vēl tik mazs, ka ieliekams tikai trauslā gliemežnīcā. Vēroju, kā Gulbenes ielās pamazām ienāk pavasarim tik raksturīgā krāsainība, kas iedzīvojas cilvēku tērpos. Atceros astroloģes, aktrises Akvelīnas Līvmanes, kas nesen viesojās Gulbenes bibliotēkā, mudinājumu cilvēkus ikdienā „dzert” krāsas, būt šo košo krāsu piesātinātiem. Viņai taisnība, jo pārāk daudz esam melno un pelēko ikdienas problēmtoņu nogurdināti. Šī pavasara sajūta liek domāt arī par to, kāpēc ļaujamies iestigšanai sīkumos. Zūdāmies, ka pie lielveikala tirgotie žāvējumi ne tā smaržo, ka pārdevējas sejas izteiksme nepatīk, ka vokālo ansambļu skatē ne tās dziesmas dziedātas, ka pagasta pārvaldē ne tādi speciālisti strādā… Diemžēl dzīvē ir daudz nopietnākas situācijas, par kurām būtu jāuztraucas. Piemēram, nesen lasīju 17 gadus vecas meitenes pirmsnāves vēstuli vecākiem, kuri viņu sodījuši bez pamata. Vai būtu šī vēstule, ja viņai kāds soda vietā būtu uzdāvinājis trauslo sniegpulkstenīti gliemežnīcā…
