Normunds Aizpurs, Partijas “Saskaņa” Gulbenes nodaļas vadītājs
Sestdien, 15.martā, intereses dēļ biju aizgājis uz novadnieces, bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas dibinātās kustības “No sirds Latvijai” pirmo sapulci, kurā redzēju vēl citus gulbeniešus, piemēram, atpazinu vairākus skolotājus. Cilvēku bija diezgan daudz – vairāki simti. Pirmais iespaids? Šīs kustības veidošanās man savā ziņā atgādina to, kā savulaik tapa Valda Zatlera partija. Likās – kaut kā pietrūkst, lai no šiem cilvēkiem izveidotos patiešām vērā ņemams politisks spēks. Nav arī īsti skaidrs mērķis un pagaidām arī nevar saprast, kas vada šo kustību, katrā ziņā “operatīvo štābu”, ja tā varētu teikt, es starp sanāksmes dalībniekiem nepratu saskatīt. Mani pārsteidza raibā publika – no labējiem nacionāļiem līdz kreisajiem antifašistiem. Varbūt tas ir saprotami, jo cilvēki aug, veidojas, maina viedokli, iet laikam līdzi. Tādā ziņā jāsaka – varbūt arī šī kustība ir sevi pieteikusi īsti laikā. Kaut arī pats sākums bija ne visai veiksmīgs un radās daudz vēl tagad neatbildētu jautājumu. Jāatceras plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā it kā jaušā vai nejaušā I.Sudrabas kafejnīcas tikšanās ar Aināru Šleseru un tas, ka kustība “No sirds Latvijai” reģistrēta krievu kustību aktīvista un cīnītāja par nepilsoņu tiesībām Viktora Gavrilova dzīvoklī. Gribas saprast, kas tad ir I.Sudrabas politiskie partneri viņas pārstāvētajā kustībā. Ko nozīmē kustības apņemšanās iestāties par latvisku Latviju? Ir daudz jautājumu. Laika gaitā droši vien sabiedrība saņems atbildes. Katrā ziņā es lieku cerības uz I.Sudrabu kā uz perspektīvu politiķi. Lai viņai izdodas!
Man ļoti patika vārdi, ko teica bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, kurš, kā noprotams, arī ir kustībā “No sirds Latvijai” un bija klāt šajā tikšanās reizē. Viņš ironizēja, ka mūsu valstī politiskā elite vislabāk zina, ko tautai vajag. Tas nozīmē tautai nozīmīgu lēmumu pieņemšanu bez tās līdzdalības. Tā bija, piemēram, ar eiro ieviešanu šogad, un tā bija ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940.gadā, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pateica slaveno frāzi – “palieciet jūs savās vietās, es palikšu savējā”- un mēs pazaudējām valsti.
