Un tā viņi nāk. Katru gadu šajā latviešu tautas lielajā sēru dienā 25.martā. Lēni. Nesteidzīgi. Ar noliektām galvām. Sev pa priekšu veldami smeldzīgi smagu atmiņu kamolu. Rokās – ziedi, tik trausli kā cilvēka dzīvība, pūpolzari – gluži kā sudraba asaru pērlēm aplipuši. Sveču liesmas piemiņas zīmju pakājē kā mūžīgās uguns simboli to cilvēku piemiņai, kuru likteņus pirms 65 ziemām un vasarām izlēma svešas varas bezierunu pavēles. Vēsture neveidojas tukšā vietā. To veido cilvēku un tautu likteņi. Tiesības uz dzīvi ir ikvienam, bet visu vienmēr izšķir cilvēku attieksme pret pagātni, šodien notiekošo un domām par nākotni. Bieži dzirdam izteikumus, ka pietiek kavēties pagātnes notikumos, ka tie ir jāaizmirst, ka jāspēj piedot pāridarītājiem. Mēs varam piedot saviem pāridarītājiem par dusmās izkliegtu vārdu, par nepatiesu nosodījumu, bet nav iespējams piedot nevainīgu cilvēku dzīvības paņemošus pāri nodarījumus. Tādos gadījumos visas pasaules mieram tikai ar piedošanu ir stipri par maz. Un tā viņi nāk. Nāk, lai Māras dienā atcerētos pagātni. Nāk tikai ar vienu domu, kaut nekad nekas tāds neatkārtotos. Nāk, lai no atmiņām veidotu stiprus savas valsts pamatus, lai saviem mazbērniem mācītu pareizu un patiesu latviešu tautas vēsturi. Šodien šī patiesība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk.
Ar piedošanu ir par maz
00:00
25.03.2014
27