Man ļoti patīk piedalīties dažādās aptaujās, aizpildīt anketas, atbildēt uz jautājumiem. Ir interesanti ne tikai atbildēt uz jautāto, bet arī “izpīpēt”, kas tie ir par jautājumiem, kā tiek uzdoti un ko tiem ir jāizvilina vai uz ko ir jāuzvedina. Nesen internetā aizpildīju kādu aptaujas anketu, par kuru beigās nācās secināt – amorāla. Iesākums bija fascinējošs. Tika vaicāts, ar ko man asociējas dzintars? Tālāk bija aicinājums testēt nacionālā produkta – “Laimas” konfekšu “Prozit” – jaunā iesaiņojuma dizainu. Un visbeidzot bija jautājumi par veikalu “Maxima”: vai apmeklēju; ko vainoju šā veikala ēkas jumta iebrukšanas traģēdijā Rīgā; kā piedāvāju palielināt “Maximas” prestižu sabiedrības acīs! Pēc anketas aizpildīšanas jutos nelietīgi izmantota. Ne jau jautājumos vaina. Aizliegtu tēmu nav un nevar būt. Anketas sastādītājs droši vien jūtas baigi viltīgais. Bet velti! Man tagad pret dzintaru ir alerģija, bet līdz šim mīlētajām konfektēm “Prozit” vēl ilgi nepieduršos, jo tās man tagad asociējas ar asiņu piegaršu. Vai to vēlējās panākt anketas autors? Vai firmas, kuras apmaksāja šo anketu, ir apmierinātas? Draugi un paziņas mani tincina pēc viedokļa par citu šodienas karsto tēmu – Krimas aneksiju – un ironiski prasa: “Tu par ko esi? Par Ukrainu vai par Krieviju?” Es jautāju pretī: “Vai runājam runāšanas pēc?” Esmu bijusi Krimā sen. Līdz šim man tā asociējās ar rozēm. Tagad liekas, ka tām ir indīga smarža. Kā nelietīgi izmantotai skaistai, jaunai sievie-tei. Starp jēdzieniem “aneksija” un “traģēdija” es lieku vienādības zīmi.
