Cilvēki ir mēģinājuši apreibināties visos laikos. Kāpēc? Lai aizmirstos vai varbūt apreibināšanās ir vienkārši cilvēka dabā? Ja kādreiz (protams, nenolie-dzami tas notiek arī tagad) apreibinājās no degvīna, ruma, līmes ostīšanas, gaisa atsvaidzinātājiem un no daudz kā vēl cita, tad tagad topā ir “spaiss”. Un, kamēr būs kas to pērk, būs arī kas to pārdot. Pēdējā laikā, šķiet, nav tādas dienas, kad masu saziņas līdzekļos netiktu publicēts kārtējais raksts par “spaisa” upuriem – jauniešiem. Izrādās, ka tepat kaimiņu – Alūksnes – novads Vidzemes reģionā ir līderis “spaisa” lietošanas un hospitalizācijas gadījumu ziņā. Efekts pēc “spaisa” lietošanas nav patīkams, tā vismaz ir atzinuši paši tā lietotāji, proti, rodas apziņas un sirdsdarbības traucējumi, krampji, “aizbrauc jumts”. Un, lai arī mediķi visu laiku atgādina, ka “spaisu” un citu narkotiku lietošana ir ļoti bīstama veselībai un rada atkarību, kas var neatgriezeniski sabojāt visu turpmāko dzīvi, tomēr atrodas ne mazums indivīdu, kuriem tas “aizslīd” gar ausīm, un pašu nepatīkamā pieredze nezin kāpēc liek atkal apreibināties. Kāpēc viņi to dara? Atrunas un skaidrojumi ir visdažādākie. Diemžēl, bet cilvēki, vēl par to samaksājot, izvēlas indēt paši sevi un pilnīgi apzināti darīt sev pāri. Spēli uz dzīvību un nāvi, šķiet, viņi neuztver pārāk nopietni. Un blakus tam vēl milzīga pārliecība un ticība, ka tieši ar mani nekas tāds (proti, kā ar citiem, kuri diemžēl jau ir miruši) nenotiks…
