Vitālijs Petunovs piešķir privilēģijas darbiniekiem, uz kuriem var paļauties
Gulbenes novada uzņēmēju lokā Vitāliju Petunovu uzskata par sīkstu cilvēku, kurš visu nopelnīto iegulda biznesa attīstībā. Viņš ir viens no 14 novada pašiem veiksmīgākajiem un čaklākajiem uzņēmējiem, kuram novada dome nesen pasniegusi Pateicības rakstu par ieguldījumu kravu pārvadājumu nozares attīstībā. Viņa vadītajai SIA „Pavilana” 23.aprīlī apritēs 10 gadi.
– Kas ir jūsu stiprā puse šajā biznesā, kurā droši vien ir pietiekami liela konkurence?
– Loģistika… nozīmē spēju klientam pierādīt, kā pēc iespējas izdevīgāk ir iespējams kravu no punkta A nogādāt uz punktu B. Tas notiek, loģiski domājot, saplānojot darbību. Mūsu uzņēmumam ir savs birojs arī Rīgā, bet centrālā bāzes vieta atrodas Gulbenē, pareizāk sakot, piepilsētā – Svelberģī.
– Patīkami! Gulbenieši jau ir tikpat lepni kā ventspilnieki, negrib piekāpties Rīgai!
– Jā, savi labumi ir Ventspilī un savi – Gulbenē. Kad Ventspilī vēji pūš, te ir mierīgi. (Smejas.) Tas tā pusnopietni, puspajokam runājot. SIA „Pavilana” darbībai ar Latviju saistība ir tikai aptuveni 5 procentu apmērā no visiem kravu pārvadājumiem. Pasūtījumus veicam, pārvadājot kravas NVS valstīs, nedaudz Skandināvijā. Sēžu pie datora Svelberģī un ar īpašas programmas palīdzību ekrānā redzu, kur kādas kravas šobrīd tiek vestas, kādi attālumi tiek pārvarēti, cik degvielas tērēts. Ne visiem tas patīk. Seši darbinieki līdz ar jaunās sistēmas ieviešanu aizgāja no darba. Bet kārtībai ir jābūt! Bez tā nevar, jo konkurence ir nežēlīga. Šodien ir jācīnās par katru centu. Situācija ir stipri mainījusies, salīdzinot ar to, kā bija vēl nesen – pirms gadiem desmit.
– Vai jums kā uzņēmējam ir svarīgi, lai Latvijas attiecības ar Krieviju netiktu pilnīgi un galīgi sabojātas?
– Tur lielie kungi ir lēmēji. Es neko tur nevaru iespaidot. Taču notiekošais ir jāuztver mierīgi. Reizēm kaimiņi mēdz palamāties un savā sētas pusē pavicināt mietu. Tas ir dabisks process.
– Galvenais, lai cirvi nevicina!
– Kurš uz ko ir spējīgs. Katram ir savs viedoklis. Bet robežu nevajadzētu pārkāpt.
– Un kā uzņēmēji Gulbenē – vai savā starpā draudzējas?
– Ja ceļi krustojas, jā. Kaut kur reizēm satiekamies. Sveicināmies, cits citam garām neejam. Izturamies ar cieņu. Taču degunu otra darīšanās neviens nebāž. Ne es, ne citi. Es neklausos klačās, neskatos, kas aiz manas teritorijas žoga notiek.
– Jūsu kolektīvā ir daudz jauniešu, noteikti visi grib lielu algu…
– Kurš tad negrib?! Kurš atteiksies no naudas?! Bērni vienmēr ir gudrāki par vecākiem. Tagad visi jaunieši grib būt turīgi. Nervozē. Nav ar mieru gaidīt, grib visu uzreiz.
– Tas jau nav slikti.
– Kas notiktu, ja Gulbenē izdalītu katram pa 10 000 eiro? Nekas nemainītos! Pēc laika katrs būsim turpat, kur jau esam. Kāds būs naudai licis strādāt, cits notriecis visu. Bet nopelnīt var, arī strādājot SIA „Pavilana”. Kad dara, vienmēr nopelna – vai nu rājienu vai algu. Vienu vai otru. Tā arī atlasām darbiniekus. Ir jāgrib strādāt! Tad arī krājas pieredze un palielinās darbinieka vērtība. Tādiem darbiniekiem mūsu uzņēmumā tiek nodrošināts viss labākais. Pašas jaunākās mašīnas ik pēc četriem gadiem! Rezultātā arī strādāt var ātrāk, labāk un nopelnīt vairāk, arī atpūtai paliek pāri vairāk laika. Sava darba pratēji, īsti speciālisti vienmēr un jebkur ir cieņā. Tā ir bijis visos laikos. Par šodienas jauniešiem bieži vien rodas sajūta, ka viņi paši nezina, ko grib. Nav arī pacietības, noturības. Kāds pasola par dažiem eiro lielāku algu, un jau maina darbavietu. Meklē, kur vieglāk. Vai vispār dodas projām no Latvijas. Esam nonākuši līdz absurdam. Kad vidusskolēnam jautā, ko darīs pēc 12.klases beigšanas, atbilde skan: „Braukšu uz ārzemēm.” Un tādu ir daudz.
– Dzīvojam globalizācijas laikmetā.
– Tieši tā. Kādreiz cilvēki bija uzticīgi savam pagastam, pilsētai. Tagad daudzi pamet skaistas, iekoptas mājas, aizbrauc uz Rīgu vai ārzemēm, ir gatavi dzīvot pažobelē un nesūdzas. Diemžēl. Tā ir ne tikai ar Latvijas iedzīvotājiem vien. Tāpat ir citās postpadomju valstīs. Nevaram mierināt sevi, ka gan jau to pārslimosim un cilvēki masveidā brauks atpakaļ uz mājām. Esam ļoti atkarīgi no procesiem, kas notiek pasaulē. Varbūt nāks jauns vilnis un cilvēki no Eiropas brauks nevis uz Īriju, bet uz Ķīnu vai kādu Āfrikas valsti. Bet varbūt citu valstu pārstāvji pārpludinās Latviju un mums pašiem te vairs nebūs, kur apgriezties! Tas teiciens, ka labi ir visur, kur mūsu nav, ir patiess. Es nesaku, ka nav pasaule jāredz. Ir! Taču jāanalizē, jāmācās, jāsalīdzina un jāizdara secinājumi.
– Jūs pats tā mācāties?
– Vislabākā skola ir iespēja parunāties ar cilvēkiem. Viņi neizpušķo realitāti, pastāsta, kā ir. Man nav bijis mērķa aizbraukt uz Japānu vai Ķīnu. Ceļotu tepat – Latvijā, pierobežā pa Igauniju, Lietuvu, Krieviju, Baltkrieviju.
– Kas ir jāievēro, lai krava sveika un vesela tiktu nogādāta galapunktā un arī šoferi justos droši?
– Mūsu darbinieki pilnībā uzticas klientiem. Mēs nekad nepārbaudām kravu, kas tiek pārvadāta iepakojumā. Šī atbildība ir juridiski sadalīta. Piemēram, ja pavadzīmē ir teikts, ka iepakojumā tiek pārvadātas tukšas riepas, mēs to neveram vaļā un neskatāmies. Autovadītājs parakstās, ja nav bijis pielaists pat pie preces iekraušanas, jo ir noliktavas, kur ir tāda prakse. Kravas pārvadāšanas laikā prasības ir ļoti pašsaprotamas: vajadzības gadījumā stāties pie uzpildes stacijas, nevis meža vidū, stāties apdzīvotā vietā un tikai tur, kuri ir paredzēts to darīt. Nevajag tīšām meklēt nepatikšanas! “Žuļiku” visur pietiek.
– Vai jūsu darba kolektīvā ir alkohola problēma?
– Šoferi, kad atbrauc no reisa, cits citu mēnešiem ilgi nav redzējuši, mēdz saskrieties kopā un brīvajā laikā atzīmēt atkalredzēšanos. Bet darba vietā, darba laikā tas nav pieļaujams. Tas ir stingri pateikts. Ja tikai ieraugu, ka kāds ir dzēris, to pēc acīm redzu un uzreiz saku: „Ārā! Momentā!” Kāpēc? Ja notiks nelaime, ja kāds ies bojā, kurš dosies uz cietumu? Es tas negribu būt!
– Redzu, ka jums ir sirma galva. Kā raugāties uz tiem kungiem jūsu gados, kuri krāso matus?
– Katrs pa savam trako. (Smejas.) Kāds pliks skraida, cits krāsojas, trešais smērējas. Tagad ir demokrātija. Reizēm vairs pat nevar saprast, kas notiek. Tā gadās, ja cilvēks pazaudē orientāciju vērtībās. Veco vairs nav un jaunu arī nav.
– Kuras ir jūsu vērtības?
– Es nepiederu tiem, kuri domā, ka visur ir labi, tikai ne mājās. Mums tās ir no vecākiem mantotas. Cik ir iespēju, tik cenšamies kaut ko tur uzlabot. Patīk visiem kopā satikties ar radiem, svinēt svētkus. Jo vecāks kļūstu, jo svarīgāk tas man ir. Ir reizes, kad dzīvesbiedre mani pasauc līdzi uz pareizticīgo baznīcu Stāmerienā. Ļoti bieži tas negadās, taču reizēm vajag. Cilvēkam vajag sevī saglabāt cieņu pret kaut ko. Kaut kam ir vismaz mazliet jātic – Dievam vai velnam. (Smejas.) Kurš nu ko izvēlas. Kad neklājas viegli, par to vienmēr atceramies. Pārējā laikā piemirstam.
Vitālijs Petunovs
◆ 51 gadu vecs, dzimis Balvos, bet jau 45 gadus ir gulbenietis.
◆ SIA „Pavilana” vienīgais īpašnieks un vairāk nekā 50 cilvēku liela darba kolektīva vadītājs; uzņēmuma gada apgrozījums ir aptuveni pusotrs miljons latu.
◆ Par dzīves lielāko vērtību uzskata ģimeni.
