Sadauzītas stikla pudeļu lauskas, divlitrīgās plastmasas pudeles, papīri un vēl dažādi citādi sadzīves atkritumi… Nereti šāda aina paveras skatam, ejot pa kādām nomaļākām vietām. Arī pilsētā. Un atliek atkritumus kādā vietā izmest vienam, kā to turpat gatavi darīt arī citi. Arī mežos un ceļmalās biezā zālē diemžēl bieži vien var novērot izgāztus atkritumus. Atceros reiz kādu gadījumu, kad pie manas daudzdzīvokļu mājas konteineriem (laukumā ir gan šķiroto atkritumu konteineri, gan arī kopējais konteiners, kurš tobrīd vēl bija brīvi pieejams ikvienam un netika slēgts) piebrauca kāda automašīna un vīrietis no bagāžnieka cēla ārā vairākus atkritumu maisus un lādēja iekšā kopējā konteinerā. Uz jautājumu – kāpēc viņš izmet savus atkritumus šajā konteinerā, ja šeit nedzīvo, vīrietis bravūrīgi atbildēja: “Man tos atkritumus mežā mest, vai?” Manos iebildumos par to, ka par viņa atkritu-miem būs jāmaksā citiem, viņš neklausījās un meta tik iekšā savus maisus konteinerā. Protams, labāk jau ir, ka viņš izmeta tos atkritumus konteinerā (lai arī svešā), nevis mežā, jo mežs un dzīvā daba jau nav vainīga pie cilvēku nevērīgās attieksmes pret dabu vai arī nevēlēšanās maksāt par to, ko paši “saražojuši”. Šajā reizē mežs necieta, bet cits varbūt savus atkritumus pa taisno aizved uz mežu vai kādu attālāku lauku nostūri. Un tā mēs piesārņojam dabu… Skumji, bet tā tomēr ir – kāds ir gatavs talkot un sakopt vidi ne tikai aiz sevis, bet arī aiz citiem, bet cits tikai izmet un ne par ko neaizdomājas.
