Bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra domas pierakstījusi Malda Ilgaža
Ir brīži, kad tautas balss netiek uzklausīta, piemēram, tas notika, kad tika runāts par eiro ieviešanu Latvijā. Protams, ka tas, kas ir pie varas, saka, ka pats ir pietiekami gudrs, ka zina, kā valstī sakārtojamas lietas. Rezultātā veidojas sistēma, kas cilvēkos nerada drošību par nākotni. Valstī ir jārada tāds lietu sakārtojums, kas katram cilvēkam ļauj justies drošam par savu nākotni. Te es domāju ne tikai par katra personīgo nākotni, bet par savu bērnu un mazbērnu nākotnes drošību. Ja cilvēks ir pensionārs, lai viņš justos droši, ka pensija būs, ka ar šo pensiju viņš spēs iztikt, spēs saņemt medicīniskos pakalpojumus. Ja cilvēks nav pensionārs, lai viņš būtu drošs, ka pa aktīvā darba laiku ir nopelnīta pensija, kas garantē stabilitāti. Ja cilvēks vēl ir tikai savu darba gaitu sākumā, lai viņš zinātu, ka šis darbs ir, ka vienā brīdī viņu nevar izlikt uz ielas un pateikt, ka pasaulē ir krīze, visas darba vietas tiek samazinātas. Valstij ir jādomā, kā tos līdzekļus, kas ir, izlietotu prasmīgi un pārdomāti, lai nauda netiktu tērēta vienkārši tāpēc vien, ka ir vajadzīgs kaut ko reformēt un tamlīdzīgi. Es nezinu, kāda Gulbenes pusē bija attieksme pret pašvaldību reformu, bet man šī reforma līdzinājās kārtējam naudas iztērēšanas projektam, kur naudu tērēja šiltītēm, izkārtnēm un tamlīdzīgi. Varēja taču pateikt tā, ka tās pašas pašvaldības apvienojas rajona robežās un rajons ir viena pašvaldība. Tas pats jau vien būtu. Bet bija tā, ka pagastus uzpirka par 200 tūkstošiem latu. Tiem, kas pretojās, bilda, ka tiks šī nauda iedota, lai kaut ko varētu uzbūvēt, tikai piekrītiet apvienošanās procesam. Beigu beigās nonāca pie secinājuma, ka šī reforma īsti nebija domāta tāda, kāda tā ir šodien, ka bija domāti pieci daudz lielāki ekonomiski apgabali, ka ir pašvaldību pārstāvniecība, kas lemj par ekonomisko attīstību katrā reģionā. Šis ir tikai viens jautājums, kas liecina, ka reformās tiek tērēta nauda, bet netiek modelēts, ko reforma īsti dos, piemēram, izglītības sistēmā. Es strīdējos ar izglītības darbinieku, sakot, ka manis nepiedzīvotajos Ulmaņa laikos manā pagastā bija septiņas skoliņas. Šobrīd pastāv divas, no kurām vienu, visticamāk, likvidēs. Kāpēc bērniem jābrauc no savas dzīvesvietas uz skolu ļoti tālu? Kāpēc nevar veidot vienu vai divu skolotāju vadītas sākumskolas klases tuvāk mazo bērnu dzīvesvietām? Vēlāk, kad bērns jau ir lielāks, viņš var braukāt uz attālo skolu. Tad, kad ir nauda, un tiek domāts to tērēt, vispirms ir jāizdomā, cik pareizi to darīt. Vai reforma veselības jomā, kas tik ārkārtīgi daudziem cilvēkiem radīja pārdzīvojumus un lieku stresu, ir uzskatāma par pārdomātu reformu? Man gribas dzīvot stabilā valstī, nevis gaidīt, kāda nu būs nākamā reforma, uz kādu laiku tā tiks atcelta un tamlīdzīgi.
