Gulbīša vidusskolas skolnieka Roberta Lazdiņa darbs par Siladzirnavu ezera vēsturi plašākai publikai pieejams Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā
“Šis darbs man bija liels izaicinājums,” – tā saka Gulbīša vidusskolas 11.klases audzēknis Roberts Lazdiņš, kurš pētīja Siladzirnavu ezera kultūras un saimniecisko vēsturi, kā arī atrisināja noslēpumu – kad tad īsti ezers ir izveidojies. “Sākumā informācijas par ezera vēsturi un attīstību bija ļoti maz. Esmu šo tēmu cēlis gaismā. Saņēmu atbalstu un atzinību, darbu aizstāvot Gulbenē, kā arī no Jaungulbenes vēsturnieces Anitas Liniņas, Jaungulbenes pagasta bibliotēkas, Gulbīša vidusskolas, Gulbenes vidusskolas un Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja. Muzejā mans darbs ir pieejams arī plašākai publikai,” saka jaunietis.
Sākumā Roberts meklējis informāciju grāmatās un enciklopēdijās, taču samērā nesekmīgi. Sācis pat apsvērt domu, ka vajadzētu mainīt darba tēmu, taču, sazinoties ar vēsturnieci A.Liniņu, nonākuši pie secinājuma, ka grāmatās nav vērts meklēt informāciju, jo tās tur nebūs, bet gan meklēt cilvēkus, kuri kaut ko varētu zināt par ezera vēsturi.
Atklāj ūdensdzirnavu pagrabus
Roberts sazinājās ar Dzintaru un Maigu Galejiem. Izrādās, ka Maiga piedalījās vērienīgā pasākumā pie ezera. Tā bija 1939.gada Dziesmu diena, kurā piedalījušies septiņi kori no Gulbenes apvidus, pavadījumu spēlējis Daugavpils kājnieku pulka orķestris K.Ozola vadībā. Visus korus esot diriģējis Latvijas diriģentu leģenda – Teodors Reiters. Mans tēvs Juris Lazdiņš sazinājās ar Ilmāru Kažmeru, kuram bija informācija par ezera vēsturi, ezera ūdensdzirnavām. Savukārt bibliotekāre Dzidra Rudzīte sameklēja 1920. līdz 1940.gada laikrakstus, kur pieminēts ezers. Mana mamma Agita Lazdiņa sazinājās ar Sarmīti Salmani, kurai vienīgajai visā Jaungulbenē bija pieejamas oriģinālās fotogrāfijas no Dziesmu dienas un arī Siladzirnavu ezera ūdensdzirnavas, kuras 1944.gadā vācu armija atkāpjoties uzspridzināja,” stāsta puisis.
Kādas desmit naktis Roberts pavadījis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajos arhīvos pētot kartes, kur atzīmēts Siladzirnavu ezers. Tieši no kartēm guvis informāciju, kad ezers izveidojies. “Pats ar diviem cilvēkiem devos pētīt ezeru un ūdensdzirnavas. Gandrīz salauzu kāju – staigāju pa zemes pauguriņu, kad pēkšņi mana kāja iekrita zemes caurumā. Izrādījās, ka zem zemes ir ūdensdzirnavu pagrabi, kurus es nejauši atklāju. Sazinoties ar I.Kažmeru, noskaidrojām, ka pagrabi ir bijuši ūdensdzirnavu turbīnas apkalpošanas telpas,” stāsta Roberts.
Pētot un analizējot aizritējuši četri mēneši. Puisis uzzinājis, ka ezers izveidojies starp 1829. – 1839. gadu, savukārt ūdensdzirnavu ēka bija nozīmīgs Jaungulbenes saimnieciskais un kultūras centrs.
Spēlēja ballēs un koncertos
Pagaidām puisis vēl nav izlēmis, ko īsti vēlas studēt, taču neslēpj, ka “tēmē” uz humanitārajām zinātnēm, jo tās viņu vienmēr ir saistījušas. “Lai jaunietis kaut ko dzīvē sasniegtu, viņam jābūt oriģinālam, ar loģisko domāšanu, kā arī ar savu nostāju,” domā Roberts, kurš labprāt arī muzicē. Viņš ir grupas ”The Necklace” bijušais soloģitārists un bekvokālists. “Kopumā grupā bijām četri jaunieši – es, Elvis, Ralfs un ritma ģitārists Rinalds Puriņš, tikām spēlējuši gan ballēs, gan koncertos visus trīs ar pusi kopā būšanas gadus. Lielu devumu visai grupas attīstībai deva grupas vadītājs Guntars Mednis. Bez viņa mēs būtu nekas! Tikām spēlējuši kādā Rīgas konkursā, kur pēc žūrijas vērtējuma bijām otrais labākais vokāli instrumentālais ansamblis Latvijā,” stāsta jaunietis un piebilst, ka kopumā ir spēlēts aptuveni 100 līdz 150 koncertos un ballēs dažādas Latvijas vietās. “Mēs paši savu mūziku nesaceram, taču gandrīz visi ģitāras solo ir manas improvizācijas,” stāsta Roberts.
