Šonedēļ, 8.aprīlī, bija Starptautiskā Romu diena, kā tagad tiek dēvēti čigāni, jo nezin kāpēc šis apzīmējums tagad skaitās diskriminējošs. Rīgā šajā dienā notika romu piemiņai veltīti pasākumi un, godinot genocīdā bojā gājušos tautiešus, Daugavā tika ielaisti ziedi. Arī Litenē, Sitas silā, ir 1941.gada augustā nacistu noslepkavoto ebreju un čigānu masu kapi. Arī Gulbenē un novadā šīs tautības pārstāvji dzīvo joprojām, kaut to ir palicis stipri mazāk nekā agrāk. Patlaban Latvijas romu kopienā ir 8,3 tūkstoši cilvēku jeb 0,3 procenti no visiem valsts iedzīvotājiem. Šodien čigāni paši labprātīgi aizbrauc no Latvijas, jo te jūtas diskriminēti, te viņiem nav darba, te pret viņiem izturas ar aizspriedumiem. Ne tik sen viesojos Freda un Helgas Burkevicu ģimenes mājā. Viņiem bija problēmas ar pieslēgšanos pilsētas centralizētajam ūdensvadam. Ar “Dzirksteles” iejaukšanos viss atrisinājās. Bet ne jau par to šoreiz gribu runāt. Jutos saviļņota par sirsnību, ar kādu šī ģimene uzņēma savās mājās, kā apliecināja savu viesmīlību. Galdā tika likts saimnieces pašas tikko pagatavotais plovs. Tikmēr vecaistēvs brauca uz skolu pakaļ mazbērniem un atveda tos mājās. Pieklājība, kārtība, savstarpēja cieņa – tās ir īpašības, kuras staroja no šiem cilvēkiem. “Mūsu te ir palicis maz. Bērni ir Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, Norvēģijā,” saka Helga un smagi nopūšas, jo nezina, kas būs rīt. Viņai un vēl daudziem citiem čigāniem Vācija deviņdesmitajos gados izmaksāja kompensāciju par nodarītajām ciešanām 2. pasaules karā.
