Sirmgalves kārā mute, tas ir, mana, sailgojās baudīt kādu gardumiņu. Lūdzu izpalīdzīgo kaimiņu atvest man kaut ko sevišķi iemīļotu no Gulbenes. Uzrakstīju pat uz papīra strēmelītes savu pasūtījumu. Pēcpusdienā kārotais manā virtuvē uz galda. Apaļās, it brangās kotletītes vēl siltas, kaut garu ceļa gabalu ar divriteni vestas no Gulbenes veikala “Rankas piens”. Nenociešos, tūlīt lieku uz kārā zoba. Atceros, ka bērnībā mana māmulīte tādas cepa no pašaudzēto sivēntiņu gaļas.
Gardumu sagādnieks gandarīts sīki atstāsta, kā veicies veikalā: “Lūkojos vitrīnā. Nav kotletīšu… Jautāju pārdevējām. Lai pagaidot, ieskriešu virtuvē palūkoties. Tūlīt pēc desmit minūtēm būšot izceptas gatavas. Un tādas, tikko no pannas noņemtas, rūpīgi iesaiņotas, ielieku savā tašā. Ieejot lieltirgotavā, izbrīnīts saņemu no svešinieces jautājumu: “Kas jums tik burvīgi smaržo? Siekalas saskrien mutē.” Un vēlreiz krietni vēlāk jau savā pagastā saņemu līdzīgu jautājumu: “Ar ko tu esi sasmaržojies?” Tā visu tālo ceļu līdz mājām man gar augšstilbu glaužas silts kotlešu pikucītis.”
Un Ķelmēnu rudzu maizes kukulītis no bioloģiski audzētiem graudiem arī sevišķs gardums. Pat ar cepējas autogrāfu (šoreiz – Ilze).
Šajos jaunajos laikos tirgotavu pārpilnība, bet žēl – bieži ēdmaņa nenosakāmas izcelsmes vai beidzies lietošanas laiks.
