Braucot mašīnā, pa radio skan dziesmas un tad reklāma, kuras teksts aptuveni šāds – aicina iegādāties jaunu auto tikai par divdesmit pieciem tūkstošiem ar pamatīgu uzsvaru uz vārda “tikai”. Ap sirdi paliek šķērmi, domājot, kuram šī summa patiešām ir tikai… Apdomāju savā prātā paziņas, draugus, radus. Patiešām nevaru iedomāties, kuram tas būtu “tikai”. Tajā pašā laikā nāk prātā milzum daudz pretēju piemēru – kāds sirms vīrs stāsta, ka nevar iegādāties dzirdes aparātu par 1500 latiem, lai beidzot varētu dzirdēt, kāds cits nevar atļauties nopirkt visas ārsta izrakstītās zāles, jo nepie-tiek pensijas. Atceros, ka kāds bērns vasaras dienā rotaļlaukumā stāstīja, ka jāpagaida līdz mammas algas dienai, jo tad viņa nopirkšot kāroto saldējumu. Vai tas nav nožēlojami? Nezinu gan, vai tiesa, bet dzirdēju stāstām, ka uz ārzemēm pelņā un arī uz pastāvīgu dzīvi izbraucis vairāk latviešu, nekā savulaik izsūtīts uz Sibīriju. Tas nemaz nepārsteidz. Visi grib dzīvot labāk, un tas taču ir tikai normāli. Lai arī reizēm norāda, paskatieties, kā dzīvo citur – vēl sliktāk, atalgojums ir vēl niecīgāks un tā tālāk, bet kāpēc būtu jāsalīdzina ar tiem, kam ir vēl sliktāk, varbūt vajag tiekties līdz tiem, kas dzīvo labāk… Zinu jaunu ģimeni, kuri šeit, Latvijā, godprātīgi strādāja, tikai algu reizēm saņēma, bet biežāk tomēr to gaidīja, nezinot, būs vai ne. Laikam tas viss viņiem vienkārši “piegriezās”, aizbrauca prom, atteicās arī no šīs valsts pilsonības. Tagad var atļauties ne tikai apmierināt elementāras vajadzības, bet arī pilnvērtīgi dzīvot.
