Sabiedrības daļas negatīvo attieksmi pret Valsts prezidentu nosaka ne tik vien viņa darītais vai nedarītais, valodas precizitāte, komunikācijas spējas un tā tālāk. Lielā mērā to izveido kārtība, veids, kādā līdz šim prezidents tiek izraudzīts.
Tas nav mūsu prezidents, mūsu padomu neviens nav prasījis – tā varētu formulēt iemeslus šādai attieksmei jau pirms pienākumu pildīšanas uzsākšanas. Vaina nav Andrī Bērziņā vien. Visi atjaunotās Latvijas prezidenti izraudzīti slepenībā, bez apspriešanās ar tautu. Tie, varbūt izņemot Vairu Vīķi-Freibergu, ir bijuši sabiedrības lielākai daļai nepazīstami, sveši cilvēki, politiķu pēkšņi “atradumi”, nejaušības. Jābūt ārkārtīgi spilgtai, harismātiskai personībai, lai visa sabiedrība mainītu sākotnējo negatīvo vai skeptisko attieksmi pret jaunievēlēto valsts vadītāju.
Par Valsts prezidentu jākļūst vienam no tautā visplašāk pazīstamākajiem, tās vairāk cienītākajiem cilvēkiem ar lieliem, vispārzināmiem nopelniem Latvijas valsts labā. Valsts prezidenta galvenais pienākums – godam, izcili, spoži pārstāvēt Latviju starptautiski, arī runājot tepat, Rīgā. Nepietiek: ar pienākumiem tiek galā. Valsts ekonomikas sakārtošana nav viņa prioritāte. Ir valdība. Prezidents – nācijas simbols. Izglītības humanitārā ievirze, vairāku svešvalodu zināšana, plašs ieskats tautas vēsturē, kultūrā var garantēt dažādu misēkļu novēršanu starptautiskajos forumos, nodrošināt tik nozīmīgo personisko kontaktu veidošanos ar pasaules tautu līderiem. Var saprast, ka visvairāk iebildumu ir inteliģencei.
Neticu, ka viss mainīsies, dodot tiesības prezidentu ievēlēt tautai. Vienalga tas nebūs prezidents, ko vēlējis Jānis, ko vēlējusi Anna. Biļetenos neietvers visus tautas nosauktos cilvēkus. Vienalga kandidātus virzīs partijas.
Mūsu neviendabīgā sabiedrība pieļauj risku, ka pēcvēlēšanu rītā atmostamies ar paģirām. Taču tik būtiskā jautājumā ar tautas domām nerēķināties nedrīkst. Nedrīkst arī būt tā – izrunājieties, mēs darīsim, kā vēlēsimies.
