Lai arī mūsu novadā un pilsētā ik nedēļu ir daudz pasākumu un, nenoliedzami, kultūras dzīve – aktīva, taču Neatkarības atjaunošanas dienai veltītu aktivitāšu – gandrīz nekādu. Labi atceros 4.maiju mūsu pilsētas skvērā pie strūklakas ar koncertu, kur uzstājās Ieva Akurātere. Sirsnīgs, emocionāls koncerts, tieši tāds šobrīd būtu vajadzīgs, lai pulcinātu kopā cilvēkus Neatkarības dienā, kaut vai kopā dziedot himnu, manuprāt, šobrīd nudien patrotisma nevar būt par daudz. Taču savulaik sāktā tradīcija Neatkarības dienā Gulbenē pulcēties pie skaistās strūklakas kaut kur izplēnējusi. Cerams, ka uz svētkiem vismaz strūklaka atsāks darboties. Taču redzams, cik ir stipra tradīcija pulcēties katru gadu 9.maijā! Nav jau runa par to, ka nevajadzētu pulcēties, tikai par to, cik stipra kādam ir, bet kādam nav pārliecība. Jau vairākus mēnešus turpinās baisie notikumi Ukrainā, lai arī ziņas kļūst arvien asiņainākas, tomēr daudzi cilvēki ikdienas rūpēs notrulinās. Pārslēdz kanālu, aizver lapu: “Nu ko tik daudz par to Ukrainu!” Mēs Latvijā nedrīkstam to aizmirst, tas ir baigs piemērs, kā cilvēki cīnās par savu valsti šodien tepat netālu. Varu piekrist tikai tiem, kas saka, ka svarīgākais, cik iekšēji esam stipri par savu valsti par spīti visām grūtībām. Un savu pārliecību jau varam parādīt ar vienkāršu piemēru, dodoties atdot savu balsi Eiroparlamenta vēlēšanās, lai pēc tam nav kauns klausīties, ko par Latviju runā tādi mūsu vienaldzības dēļ ievēlēti deputāti kā Tatjana Ždanoka.
