Pirms svētkiem ciemojos Lizumā pie uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri savu vecāku mājas nekādā gadījumā negrib atdot aizmirstībai, bet liek tām dzīvot ja ne otro, tad trešo mūžu, atverot senajā saimniecības ēkā mazo alus ražotni. Par mūsu vecāku un vecvecāku amatu prasmju godā celšanu viņiem ir sava latviskā dzīves filozofija. Arī viņu draugi un draugu draugi ir latviskā dzīves tikuma piekritēji. Savulaik, kad nācās stāstīt par cilvēkiem, kuri peldas rasā, dzer cigoriņu kafiju, pēta laika zīmes, dodas sienu grābt, linu svārkus uzvilkuši, un cenšas ne tikai paši dzīvot, bet arī bērnus audzināt saskaņā ar dabu, atzīšos, nodēvēju viņus par dīvaiņiem. Tagad saprotu, ka daudz dīvainākai toreiz vajadzētu justies man pašai, uzskatot, ka lielākā vērtība ir visam importētajam. Tieši tāpēc esmu patiesi priecīga, staigājot pa Zaļo tirdziņu, īpaši ejot garām to mājražotāju stendiem, kur savus ražojumus un darinājumus piedāvā mūsu novada ļaudis. Viņi ir piemērs tam, cik prasmīga un talantīga tauta esam. Ka patiešām neļausim aiziet nebūtībā latviskajām prasmēm. Šo pārliecību spēcina arī pasākums „Atvērtās dienas laukos”, kad trīs dienas no 16. līdz 18.maijam visā Latvijā saimnieki apmeklētājiem laipni atvērs savas sētas, lai vestu ekskursijās, iesaistītu radošajās darbnīcās, ļautu degustēt, dalītos padomos un ieteikumos. Priecājos, ka šajā pasākumā līdz ar 129 saimniecībām iesaistījies arī vīndaris Dzintars Galejs no Jaungulbenes pagasta, siernīca „Mū siers” Beļavas pagasta Ozolkalnā, biohumusa ražotne „Sita Garden”, kas atrodas kaimiņu novadā, bet tās saimnieki ir bijušie gulbenieši. Man šķiet, ka šiem cilvēkiem, kuri ir gatavi dalīties savās prasmēs, ir plaši atvērtas ne tikai sava nama durvis, bet arī sirds. ◆
