Ekstrēmajā “Stipro skrējienā” šogad pulcējās gandrīz 6500 dalībnieku. Katru gadu arvien vairāk šajā ekstrēmajā piedzīvojumā dodas arī Gulbenes novada pārstāvji.
Vienam mūsu novadniekam nācās piedzīvot nopietnākas veselības problēmas – par laimi, viss beidzās labi. Jau rakstījām, ka sieviešu ieskaites grupā uzvaru atkal izcīnīja daudzkārtējā „Stipro skrējiena” uzvarētāja mūsu novadniece Inga Dauškane. Komandu konkurencē 2.vietu izcīnīja komanda “Bestlīzings”, kuras sastāvā bija arī mūsu novada pārstāvis Jānis Ģērmanis.
Komanda ir spēks līdz galam
Dalībnieku rindās komandu konkurencē cīnījās arī Gulbenes “Rotaract” kluba jaunieši Inguna Luika, Indra Gailāne, Oskars Gailāns un Mārtiņš Nogobods. I.Luika stāsta, ka viņai šī bija “atkalredzēšanās” ar ekstrēmajiem piedzīvojumiem pēc gada pārtraukuma. “Ēkā, kur pulcējās komandas, īsi pirms mūsu starta sastapām vīriešus, kas bija tikko nostartējuši individuālajā distancē. Pilnīgi zili un pusdzīvi viņi mēģināja pateikt, ka trase ir nežēlīga un to vēl nepārdzīvojamāku dara aukstums, ko brīdi pa brīdim vēl pastiprina sniegs, lietus un krusa. Vienu brīdi manī iezagās jautājums – ko es šeit vispār daru? Par fizisko formu īpaši nebēdāju, jo ikdienā tomēr trenējos, bet aukstums nav mana stihija un tas mani baidīja visvairāk,” atceras Inguna. “Stāvējām startā, kliedzām uzmundrinājuma saukļus, smējāmies un mēģinājām nedomāt par stindzinošo aukstumu. Cilvēku bija mežonīgi daudz, un pirmajos šķēršļos pat bija karsti – gaidījām brīdi, kad varēs ielēkt vienā no “miljons” dīķiem. Pie šķēršļiem vajadzēja gaidīt, jo jāsaprot, ka citi nav tik fiziski sagatavoti, lai visu aši pārlēktu, izrāpotu, izlīstu, izkūņotos.”
Inguna spriež, ka šobrīd nav svarīgi stāstīt, cik grūta bija distance, jo tas ir relatīvs jēdziens – katram tā bija citādāka. “Manuprāt, vissvarīgāk ir pateikt, ka visu var uzveikt, pievarēt un izturēt, ja ir lieliska komanda. Sapratu, cik ļoti svarīgi ir cilvēkiem uzticēties, mobilizēties un neļaut viņiem padoties. Jā, bija auksti, rāva krampī visu, ko varēja saraut, bet mēs taču bijām četri! Tātad visi nevar būt vienādi noguruši vai vienādi sasaluši – kāds ir siltāks, kāds ir stiprāks un daļu ir jāatdod vājākajam. To mēs arī darījām, jo komanda ir spēks līdz galam! Palīdzēja arī humora izjūta un vieglums prātā par notiekošo.” Inguna atzīst – svarīga loma šādās sacensībās ir arī atbalstītājiem, jo tad ir kāds, kas pie šķēršļiem pieskrien un paberzē pirkstus, iedod padzerties, kā arī uzmundrina. “Mums tās bija mūsu super mammmas, kuras pēc finiša mūs arī tīrīja, sildīja, slaucīja un apčubināja. Mēs bijām liela komanda kā īstās sacensībās!”
Inguna atzīst, ka Cinevillā varēja arī redzēt, cik mūsu tautieši ir stipri! Ārzemnieki un ASV karavīri brīnījās, kur latvieši ir tik sīksti. “Mēs, komanda, visi finišējām kopā, pārlaimīgi, nedaudz sasaluši, bet ļoti gandarīti par paveikto!” saka Inguna.
Gandarījums par sevi
Individuālajā konkurencē vīriešiem devās Dzintars Vasiļjevs. Vēlme piedalīties šajā sacensībā viņam bijusi jau pirms pāris gadiem, taču tad patraucējusi hokejā gūtā trauma, bet šogad viss sācies ar kādām derībām. Dzintara sieva Aija noslēgusi derības ar ģimenes draugu Juri Pliķēnu par to, ka viņš nepieveiks šo ekstrēmo skrējienu. Diemžēl Aija derībās zaudējusi, jo Juris to ir paveicis, bet viņa varēja priecāties, ka distanci pieveica arī viņas vīrs, kurš nolēma cīnīties kopā ar Juri. Dzintars atzīst, ka svarīgākais nebija rezultāts, bet vēlme piedalīties un iekļauties kontrollaikā.
“Protams, tas bija fizisks pārbaudījums. Esmu sportisks cilvēks, man sports ir ikdiena, bet vienalga pirms pusotra mēneša sāku trenēties, skriet, kāpt pa dažādām līdztekām stadionā. Ja ikdienā nenodarbojies ar sportu, tā būtu bijusi vienīgi veselības gandēšana,” atzīst Dzintars. “Un arī sportiskiem cilvēkiem mēdz gadīties visādi. Nedrīkst pārvērtēt savas spējas, jo tā tiešām bija cīņa ar sevi, tā bija sava gribasspēka pārbaude. Man nevienam nevajag neko pierādīt, es pierādīju tikai pats sev, ka varu! Turklāt šajā skrējienā taču piedalījās 20 valstu pārstāvji un arī vairāku valstu karavīri. Prieks bija, piemēram, aiziet garām trim amerikāņu karavīriem!” saka Dzintars.
Un lai arī tā bijusi cīņa ar laika apstākļiem, sevi, konkurentiem, tā vienlaikus bija arī sadarbība, iespēja saņemt palīdzību no citiem. “Pieveicot šķēršļus, visi cits citam palīdzēja. Es palīdzu kādam uzkāpt, nākamais jau palīdz to izdarīt man,” atceras Dzintars. Protams, žēl bijis to, kas izstājās un tādu bija daudz, ļoti daudziem bija sarautas krampjos gan kājas, gan rokas. “Arī man apmēram 400 metrus līdz finišam savilka krampjos augšējos kāju muskuļus. Pa pusei skrienot, pa pusei ejot, mēģināju tomēr tikt līdz finišam. Droši vien nevarētu sev to piedot, ja netiktu līdz finišam. Bet tiku!” Pēc finiša, kad zini, kas viss ir beidzies, aukstums palika otrajā plānā. Tad sildīja adrenalīns un prieks, ka esi pabeidzis distanci. Tagad, kad jau ir pagājušas vairākas dienas, Dzintars prāto, ka varbūt nākamgad atkal varētu piedalīties skrējienā. Kas zina….
Nosvin dzimšanas dienu
Ģirts Boks skrējienā bija vēlējies piedalīties jau kopš tā pirmsākumiem, taču visu laiku nācies atlikt, jo 3.maijā Ģirtam ir dzimšanas diena un parasti šajās dienās notiek svinības. Šogad viņš nolēmis, ka svinēs dzimšanas dienu ar skrējienu. “Bija smagi! Auksts, dubļi, šķēršļi. Trasē, skrējiena laikā Raimonds Bergmanis visu laiku atgādināja, ka nav vajadzīgi varoņdarbi un katram ir jārēķinās ar saviem spēkiem, pārvērtēt tos nevajag. Stimulēja tas, ka dalībnieki cits citam palīdzēja. Protams, atbalstīja, ļoti juta līdzi un uzmundrināja arī ģimene. Finišēju, kaut arī man neilgi pirms finiša sāka krampji raut kājas. Par spīti visam, pat īpaši neiespringstot uz rezultātu, tas ir pietiekami labs! Un es šo sacīksti tiešām izbaudīju, sajūtas bija labas! Protams, ja laika apstākļi būtu bijuši labāki, būtu bijis vēl jaukāk, taču dabai pavēlēt diemžēl nevar,” saka Ģirts. Viņš atzīst, ka ir vērts pamēģināt startēt, ir vērts izcīnīt šo cīņu ar sevi. “Prieks ir par to, ka dalībnieki cits citam palīdz, nepamet otru nelaimē. Var redzēt, ka Latvija ir spēcīga un cilvēki turas kopā. Šķiet, šis skrējiens tiešām arī tiek balstīts uz kopības sajūtu un vienotību!” Ģirts saka, ka mazliet traucējis tas, ka pēc finiša neesot bijis, kur nomazgāties, bet citādi ir bijis tiešām liels gandarījums. Cilvēki cits citu apsveikuši. Šī bijusi arī iespēja satikt daudzus paziņas no dažādām Latvijas vietām. Ģirtam tās arī bija lieliskas dzimšanas dienas svinības! “Tas bija kārtīgs stipro skrējiens! Un trakajiem taču pieder pasaule!” saka Ģirts. ◆
