Katram
dabā sastopamam augam, auglim, ogai, dārzenim, arī ūdenim ir sava
īpaša garša. Šīs garšas sajūtas uztver mūsu mēles receptori.
Rūgtu vislabāk sajūt mēles sakne, skābu – malas, sāļu –
mēles virsma priekšpusē, bet saldu garšu mēs sajūtam ar pašu
mēles galiņu.
Cilvēki
ir iemācījušies gatavošanas procesā, meistarīgi kombinējot,
panākt dažādu garšu salikumus, kas ēdienus un dzērienus padara
īpašus un vienreizīgus, reizēm pat neatkārtojamus. Ir divas
garšas, kas ir īpaši pieprasītas – sāļš un salds. Šoreiz
vairāk par saldo.
Ja
mēs pajautāsim bērnam, kas ir salds, biežākās atbildes būs –
šokolāde, saldējums, limonāde utt. Kāpēc šīs lietas ir
saldas? Kakao, kas ir šokolādes pamatā, taču ir rūgts, ūdens,
kas limonādē ir ap 90%, bezgaršīgs. Izrādās vienojošais jeb
saldumu piešķirošais komponents ir cukurs, kam piemīt īpaša,
ļoti patīkama salda garša.
Kopš
cilvēki ir iemācījušies cukuru no dabā sastopamiem augiem –
cukurbietēm un cukurniedrēm izdalīt tīrā veidā, tā patēriņš
gadu no gada palielinās. Pēdējos 50–70 gados arī pārtikas
rūpniecība ir sapratusi, ka saldās lietas ir īpaši pieprasītas
un piedāvātais sortiments ir stipri paplašinājies. Cukurs ir ne
tikai limonādēs, kūkās, saldējumā, kas būtu saprotami, jo tie
ir saldumi, bet arī tādos produktos kā kečups, salātu mērces,
marinādes, kas, protams, ir interesanti un ļauj mums izvēlēties,
piemēram, asāku vai saldāku tomātu mērci.
Tiktāl
viss ir labi. Bet lieta tāda, ka cukurs (ķīmiskais nosaukums –
saharoze) ir viens no tiem uztura komponentiem, kas satur enerģiju
jeb kalorijas. Cukurs pieder viegli asimilējamo ogļhidrātu grupai,
kas nozīmē, ka pēc nonākšanas gremošanas traktā, tas strauji
uzsūcas asinīs un, ja tas netiek patērēts muskuļu darbam, tiek
uzkrāts glikogēna veidā kā enerģijas rezerve. Problēma tā, ka
ogļhidrātu uzkrāšanas iespējas cilvēka organismā ir
ierobežotas, tikai ap 300 – 400 gramu (aknās un muskuļos),
pārējais tiek pārsintezēts taukos un sāk uzkrāties zemādas
tauku slānī. Savukārt, tauku uzkrāšanai ierobežojumu nav.
Tādēļ
situācijā, kad mūsu dzīvesveids kļūst mazkustīgs, bet saldu
gribās, jāsāk meklēt alternatīvas. Un izrādās, ka tādas ir
atrodamas. Cukuru var aizstāt ar tā saucamajiem saldinātājiem.
Tās ir vielas, kas ir ļoti saldas, bet kalorijas nesatur vai satur
ļoti niecīgā daudzumā. Ja cukura saldumu nosacīti pieņem par
„1”, tad saldinātājiem šis saldums ir „200” kā
aspartāmam, „250” kā stēvijai, vai pat „600” kā
sukralozei. Tas nozīmē, ka ēdienam vai dzērienam, pievienots
niecīgā daudzumā, saldinātājs dos pietiekošu saldumu, lai to
novērtētu mūsu mēles receptori.
Saldinātājiem
jau ir vairāk nekā 100 gadus ilga vēsture (saharīns tika atklāts
1879. gadā), un, pirms atļaušanas izmantot pārtikā, to ietekme
tiek rūpīgi izpētīta, lai izslēgtu potenciāli nelabvēlīgu
iedarbību uz kādu orgānu vai organismu kopumā.
Pārtikas piedevu, tai skaitā saldinātāju, izmantošanu reglamentē
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1333/2008, kas
pieņemta 2008. gada 16. decembrī.
Tātad
regulā minēto saldinātāju
izmantošana gan ēdienu, gan dzērienu saldināšanai noteiktās
devās ir atzīta par drošu un nekaitīgu. Cita lieta, ka to garša,
lai gan salda, tomēr nedaudz atšķiras no cukura salduma, un īsts
cukurmīlis to noteikti pamanīs.
Bet
ja nu gadījumā pārāk kūtrs dzīvesveids un kalorijām pārbagāts
uzturs, vai kādas īpašas vielmaiņas īpatnības, jūs ir noveduši
pie izteiktas aptaukošanās vai otrā tipa cukura diabēta, kad
cukuru saturošie saldumi ir stingri ierobežojami, tad saldinātāji
varētu būt zināma alternatīva, lai ēdieni un dzērieni nešķistu
bezgaršīgi, bet tomēr dotu apmierinājumu saldās garšas ziņā.
Atbildot
uz jautājumu, kas tad ir labāks – cukurs vai saldinātājs –,
jāsaka, ka tas ir atkarīgs no dzīvesveida un veselības stāvokļa,
mums ir iespēja izvēlēties kādā veidā padarīt savu dzīvi
saldāku, jo, galu galā, ēšana ir viena no nedaudzajām, cilvēkam
pieejamām baudām!
