Dzīvojam tādā emociju virpulī, jo no tām distancēties, lai kā arī reizēm gribētos, vienkārši nav iespējams. Esam kopā ar mūsu lasītājiem prieka, sajūsmas, bēdu un sašutuma mirkļos. No sirds priecājamies kopā ar mūsu pārvērtību dalībniecēm, kuras esam spējuši kaut vai tikai uz brīdi, bet tomēr padarīt laimīgākas. Ne reizi vien esmu bijusi lieciniece tam, ka pēc pārvērtībām sievietēm no laimes asaras ir acīs. Viņu acis mirdz, staro! Par to ir patiess prieks. Un tas iedvesmo, jo kāda mirkli dzīvē esam padarījuši labāku. Mēs arī turpmāk turpināsim jūs iepriecināt!
Savukārt joprojām sāp sirds par kādu senioru. Pirms laika rakstījām, ka, visticamāk, kāds klaiņojošs suns nokodis gandrīz visus viņa trušus. Vīrs audzēja trušus, jo tas bijis kaut neliels, bet tomēr atspaids viņa nelielajai pensijai. Domājām, kā palīdzēt, bet visi toreiz bezspēcībā noplātīja rokas. Seniors bija bēdu sagrauzts. Pēc laika piezvanot un jautājot, kā viņam klājas, uzzinājām, ka suns pēc pāris dienām bija atgriezies un turpinājis savu asiņaino darbu, bet nepaspējis, jo seniors viņu laikus pamanījis un aizdzinis. Tagad vīrs visam esot atmetis ar roku un trušus vairs neturēšot. Lai viņam spēks un izturība!
Reizēm arī aizdomājos, no kurienes cilvēkos (birokrātos) rodas iedomība, augstprātība un mākoņu stumdīšana ar degunu. Man patīk citāts – daži gaiļi domā, ka saule ir uzlēkusi tikai tāpēc, lai dzirdētu, kā viņi dzied. Tikai “šie gaiļi” neaizdomājas, ka sava iedomātā nozīmīguma izrādīšana ir tik nožēlojama. ◆
