Kārlis
Kārkliņš, pasniedzējs autoskolā
Vai ceļi ir atbilstoši sakārtoti?
Patiesību sakot, tā ir bezjēdzīga diskusija, noteikumos par šo jautājumu viss jau sen ir pateikts, atliek cilvēkiem izlasīt un saprast. Ja ceļš atbilst standartiem, kādiem tas ir paredzēts, jau tagad ir legāla iespēja, izvietojot attiecīgas ceļa zīmes, palielināt atļauto braukšanas ātrumu, piemēram, vieglajām automašīnām līdz 110 kilometriem stundā. Cits jautājums ir par to, cik šis konkrētais ceļš ir labā stāvoklī, kā arī jāņem vērā, ka uz ātrgaitas ceļiem nedrīkst pārvietoties gājējs, nedrīkst braukt velosipēdists, tam ir jābūt norobežotam – vai ceļš ir šādi atbilstoši sakārtots? Ja tas tā ir, kāpēc ne? Taču uz mūsu ikdienas klasiskajiem ceļiem turpat blakām brauc vieglā un smagā automašīna, turpat brauc arī velosipēdists un iet kājāmgājējs. Savukārt, runājot par ātruma samazināšanu uz atsevišķiem ceļiem, tas arī ir nedaudz smieklīgi. Tad jau, godīgi sakot, pie katra stūra mums ir jāsāk likt lielus plakātus ar uzrakstiem, skaidrojot elementārus jautājumus. Tas pats attiecas, piemēram, uz ātruma izvēli ārpus apdzīvotām vietām, kur maksimālais braukšanas ātrums ir 90 kilometri stundā, taču ir daudzi kritēriji, kas vadītājam vēl ir jāņem vērā – redzamība, ceļa seguma stāvoklis. Bet cik šī sapratne cilvēkiem ir par to visu un kā tā tiek veidota? Pats, piemēram, šobrīd esmu pasniedzējs autoskolā. Lielākais uzsvars tiek likts, skaidrojot satiksmes noteikumus, savukārt laiks, kas atliek satiksmes drošības jautājumu skaidrošanai, ir samērā mazs. Bet šie jautājumi ir pietiekami sarežģīti un komplicēti un, pusstundu stāstot, neko nevar izstāstīt un iemācīt. Es uzskatu, ka mums viss notiek kampaņveidīgi, bet nav mērķtiecīga plāna un darba. Jā, ir vispārīgs plāns – lai nebūtu cietušo, bet tas ir bez konkrētiem pieturpunktiem un no tā labuma nebūs. Ir nepieciešams nopietns plānojums, turklāt tas būtu jāveido, sadarbojoties gan mūsu lielajiem kungiem, kas ir lēmēji, gan arī cilvēkiem, kas ir šeit uz zemes, un dažādiem dienestiem un veidojot kopīgu dialogu. Jā, notiek atkal daudz satiksmes negadījumu, bet tās ir sekas iekšlietu ministrijas reformai. Iepriekš cilvēki bija ieguldījuši piecus sešus gadus ilgu darbu, lai negadījumu skaitu samazinātu. Pēc tam kļuva vieglāk un nevienam to vairs nevajadzēja, bet tagad atkal viss sākas no gala. Diemžēl nav šī plānojuma, nav mērķtiecības. ◆
Gatis
Cimdiņš, autosportists, autosacensību organizators
Jābrauc ir saprātīgi
Manuprāt, mūsu ministriem būtu jādod iespēja divas nedēļas pabraukt no Rīgas līdz Daugavpilij, Alūksnei vai Balviem un ievērot noteikumus, tad viņi saprastu, ko tas nozīmē. Manuprāt, ir jābrauc saprātīgi un drošā ātrumā. Piemēram, tepat kaimiņzemē Igaunijā var gan ceļus sakārtot, gan arī ātrumu palielināt. Pats galvenais, manuprāt, būtu vispirms sakārtot ceļus, jo tie mums ir visbēdīgākajā stāvoklī. Pa Pleskavas šoseju jau šobrīd visi tāpat brauc ar 100 vai 110 kilometriem stundā lielu ātrumu. Ja atsevišķos posmos uz šīs šosejas ātrumu palielinās, piemēram, līdz 100 vai 110 kilometriem stundā, vai nebūs tā, ka nesāksim braukt ar 130 kilometriem stundā? Savukārt, runājot par ātruma samazināšanu, to var izdarīt, uzliekot atbilstošas zīmes, ja notiek kādi remontdarbi vai ir kādi ierobežojumi, bet ne jau pāriet uz kustību ar mazākiem ātrumiem, tas manā skatījumā nav nepieciešams. Jautājums arī, vai ir veikti aprēķini par noslodzēm un satiksmes intensitāti uz lauku ceļiem (lielākiem ceļiem tās, protams, ir)? Vai tiešām tas kaut ko mainīs, ja uz lauku ceļa tiks samazināts ātrums? Man šķiet, ka vienmēr būs kāds kontingents cilvēku, kam saprāts nenostrādās un kas vienmēr izcelsies uz pārējo fona. Jāizkopj vairāk braukšanas kultūra, lai gan man šķiet, ka tagad tā tiešām jau ir kļuvusi labāka. ◆
Ilze
Nogobode, autovadītāja
Viss ir cilvēka galvā
Pirmkārt, jāsaka tā – viss ir cilvēku galvās! Jābrauc ir tā, lai tu spēj transportlīdzekli savaldīt jebkādās situācijās. Tie, kas brauc, tāpat vienmēr atradīs veidus, kā braukt ātrāk, taču vienmēr ir jādomā līdzi ar galvu. Ja runājam par jaunajiem autovadītājiem, viņiem vispār nav pieredzes, un, piemēram, uz zemes ceļa var kādreiz rasties tāda situācija, ka automašīna var tikt sanesta un situācija var izvērsties pat bīstamāka, nekā ziemā braucot pa apledojušu ceļu. Bīstamākos ceļa posmos ātruma samazināšana varbūt tiešām arī būtu nepieciešama. Savukārt, ja runājam par lielajiem ceļiem, reizēm šķiet neloģiski, ka uz taisna un laba ceļa ir jāsamazina ātrums. Tiesa, Latvijā tādu ceļu ir stipri pamaz, kur šo ātrumu tiešām varētu palielināt un domāt par drošu braukšanu. Vispirms tiešām būtu jāsakārto ceļi, tad jau arī var domāt par ātrumiem. Jā, mums ir dažas atjaunotas šosejas, bet pārējie ceļi ir vienkārši katastrofāli un brūk kopā. Tāpat visu laiku ir jāuzmanās arī no meža dzīvniekiem. Braucot nekad nevar paredzēt, kurā brīdī kāds dzīvnieks izskries uz ceļa. Tāpēc vēlreiz uzsveru – visu laiku ir jābrauc ar galvu un jābrauc ar tādu ātrumu, protams, nepārkāpjot atļauto, lai neiekļūsti sarežģītās situācijās un, ja kādas arī gadās, spēj izvairīties no negadījuma. Es ieteiktu apmeklēt arī drošas braukšanas skolas, sevišķi tas attiecas uz jaunajiem braucējiem. Tur tiešām var pārbaudīt savu reakciju ekstremālās situācijās, jo daudzi jaunie braucēji prot braukt tikai pa taisnu ceļa posmu. Priecātos, ja arī mums Gulbenē tiktu organizētas drošas braukšanas skolas nodarbības. ◆
