Šosestdien notiks kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tieši tādēļ jau kādu laiku cītīgi rit priekšvēlēšanu cīņas un kampaņas. Žurnālisti šobrīd cenšas izgaismot deputātu kandidātus, kas kandidē vēlēšanās, organizējot dažādas diskusijas un veicot viņu darbības analīzi, savukārt paši deputāti dara visu iespējamo, lai būtu starp tiem, kas tiks ievēlēti. Deputātu kandidātu sejas redzamas televīzijas un preses reklāmās, tās atsevišķās vietās rēgojas ceļu un ielu malās arī vides reklāmās. Atsevišķi deputātu kandidāti ir pamanījušies ar savām reklāmām būt visiem redzami arī sociālo tīklu portālos. Tiesa, līdz šim mani šīs reklāmas tik ļoti netraucēja. Gribēju – pievērsu uzmanību, negribēju – neskatījos! Arī manu pastkastīti līdz šim nebija pārpludinājuši kandidātu reklāmas materiāli. Bet pagājušās nedēļas nogalē mana pastkastīte bija pilna ar reklāmas materiāliem par Alfrēdu Rubiku. Nepietiek ar to, ka uz nelielas lapiņas bija uzdrukāts aicinājums ierasties uz tikšanos ar šo kandidātu, bet bija vēl arī informatīvā avīze un samērā biezs, glancēts žurnāls. Es nevēlos analizēt to, kāds ir šis konkrētais deputātu kandidāts, un arī viņa paveikto, esot par Eiropas Parlamenta deputātu jau iepriekš, mani tiešām nokaitināja šī pārmērīgā uzbāzība, šis lērums reklāmas par šo vienu konkrēto cilvēku. Es gan, protams, nezinu patieso šo reklāmas materiālu tirāžu, taču tīri cilvēcīgi man gribētos teikt – vai tiešām šos līdzekļus, kas izlietoti reklāmas materiāliem, nevarēja izlietot lietderīgāk? Nezinu gan arī, vai tiešām šim reklāmas apjomam būs kāda atdeve…
