Tā gribētos teikt par reemigrācijas plānu, kurš tika apstiprināts teju pirms gada. Tiek apgalvots, ka plāns ir tikai iespēja dialogam ar tautiešiem. Kādu medusmaizi var solīt aizbraucējiem? Garantēt darbu, kura nav arī pacietīgajiem palicējiem? Garantēt sociālos labumus vai visbeidzot cilvēka cienīgu dzīvi? Plāns nesaucot mājās, bet gan palīdzot tiem, kas jau ir nolēmuši atgriezties. Televīzijā bija sižets par ārzemēs izveidotu ģimeni, kas bija atgriezusies Latvijā. Bet vietējie – aizdomu pilni: vai tik nav fiktīvas laulības, un ko tad te, Latvijā, var darīt… Nevienam viegli nav – ne tiem, kas kuļas pa dzīvi dzimtenē, ne tiem, kas nespēj bez tās ilgi iztikt un atgriežas. Uz papīra plānot vienmēr ir vieglāk, bet to realizēt nav tik vienkārši. To pierādījusi Cēsu novada pašvaldība, kas līdz šim bija pirmā, kas devās uz Angliju, lai tiktos ar sava novada cilvēkiem, kas šeit dzīvo un strādā. Gaidot novadniekus pie daudzbērnu ģimenes, kas Anglijā dzīvo gandrīz desmit gadus, pašvaldības pārstāvjiem nācās atzīt, ka interese par tautiešiem no dzimtenes – niecīga, Latvijas vēstniecībā Londonā – aicinājumam uz dialogu neatsaucās neviens. Bet viņiem ceļasomā bija reāli piedāvājumi. Tas, protams, bija pozitīvs mēģinājums atgriezt novadniekus mājās, kaut gan interesi izrādīja tikai viens. Arī tie, kas ilgās pēc dzimtenes it kā atgriežas mājās, pēc pāris mēnešiem vai pat ātrāk (labi apmaksātu darbu nevar atrast) atkal dodas atpakaļ uz ārzemēm. Manuprāt, plāns nr.1 būtu noturēt latviešus Latvijā, jo plānu atgriezt tautiešus mājās, kad ir izbaudīta daudz labāka dzīve, varētu nodēvēt par neiespējamo misiju.
