Es jau pats neko, bet daudzi mani gribētu redzēt novada domē vai kādā tās iestādē. Protams, ne jau kā zirgu, kas vagas galā snauž, bet kā arāju, kas grožus stingri tur savās rokās! Kaimiņi mani liela: es tā savu Antoniju ņemot reizēm priekšā, ka cauri visām sienām dzirdams. “Tev gan ir strādīgs vīrs,” manai sievai saka kaimiņienes, bet šī trīs reizes nospļaujas pār kreiso plecu, lai nenoskauž. Kad mūsu daudzstāvenes dzīvokļu īpašnieki pulcējas uz sapulcēm, es nekad nestāvu ūdeni mutē ieņēmis. Uz problēmu saukšanu vārdā esmu nasks kā vanags uz vistām. Cilvēki to novērtē. Tā arī pasaka: “Anton, vai redzi, ka tur, mūsu pašvaldībā, dažs labs strādā kā ar teļa nagiem? Tak ej un piesakies darbā! Tu tak esi žigls kā skudra! Ej un pastiprini mūsu domi!”
Mani divreiz nav jāskubina. Ņemu kājas pār pleciem un kuņģi padusē un uz domi prom! Protams, uzreiz dodos pie galvas, a sekretāre mani aptur, jo šis tagad sēžot citā vietā. “Jau?” apmulsis ieplešu acis. Sekretāre manu misēkli izliekas nesaprotam, tomēr paskaidro: “Viņam tagad komiteja. Ja tev, Anton, ir sīka vaļa, vari iet paklausīties, jo tādas tiesības ir visiem vēlētājiem. Tikai muti vaļā neplet, ja tev zobi dārgi.” Abi nosmejamies. Man galva strādā, divreiz nav jāsaka. Speros uz komiteju. Neba pirmo reizi es tur par brīvklausītāju piesakos. Nodomāju: varēšu salīdzināt iepriekšējā un tagadējā sasaukuma domi. Pirmais iespaids – labs. Man patīk, ka meitieši ir nolikti pie vietas. Bet no otras puses… Nu kas tie par lakstiem kopgalda vidū? Kaut kāds apvītis puķupods. Agrāk gan mūždien centrā bija līgavas pušķis! Un kas tā par līdakasti priekšsēdim aiz muguras? Vai tāpēc, ka sēž uz naudas āderes? Nudien, es sen būtu apsviedis to asti uz otru pusi.
Pēc komitejas eju uz galveno kabinetu un tā arī saku: “Ņemiet mani darbā! Es tak esmu puisiet’s kā konfekte.” Priekšnieks prasa, ko es gribētu darīt. Saku: “Re, pašvaldības policijā priekšnieku vajag, neatrast šim amatam labāku kandidātu par mani. Bet varu arī strādāt pa izglītības līniju, zaļumsaimniecības brigadieri, kultorgu, fizorgu, tūristu pievilinātāju un arī vēlēšanu rīkotāju, jo neesmu vēl godu apēdis.” Tā gan nevarēšot, iebilst novada galva. Man esot jāizvēlas kaut kas viens, jo suns, kas daudz zaķu ķer, neviena nenoķer. Bet es neļauju sevi izsist no līdzsvara. Man taču ir tik daudz ideju! Klāstu savu vīziju par novadu, kurā nevis katru mēnesi un katru nedēļu, bet katru dienu ir svētki un mums, pašvaldības darbiniekiem, galdi lūst. Klusums. Bet es tik šuju tālāk, kamēr jau mēle stīva, par to, ka jāizsludina konkurss gada tēva titulam ar
10 000 latu balvu. To varēs saņemt vīrišķis, kurš visaktīvāk būs risinājis demogrāfisko jautājumu, proti, pieražojis visvairāk bērnu. Ja būs bērni, būs novadam pīrāgi no valsts un no Eiropas! Būs uzņēmējdarbībai draudzīga vide! Nevajadzēs arī skolas optimizēt. Vārdu sakot, no problēmām nav jābaidās, tās ir jārisina praktiskām un tūlītējām metodēm. “Priekšniek, vai esat saskaitījis, cik bērnu ir uz visiem jūsu deputātiem? Cik ir tādu, kam trīs un vairāk?” ieminos. Neesot saskaitīts, taču pieeja esot demokrātiska un pat progresīva. Laulības pārkāpšana nevienam vairs netiek pārmesta. “Vai jums prāts! Nevis pārmest, bet slavēt un godāt vajag un vēl pieskubināt, ka ar sakaru dibināšanu vien ir par maz, vajag rezultātu!” es saku.
Te nu mūsu saruna beidzas, jo priekšsēdim jāsteidzas uz citu sapulci. Viņš pateicas man par svaigajām idejām, kuras noteikti vajadzēšot apmazgāt. Sola arī neatmest domu par manis ņemšanu darbā, vien piebilst: “Anton, un kā tev ar angļu valodu? Zini? Un datoru pārvaldi? Kāda ir tava izglītība?”
Iekožu mēlē, vien nodomāju: “Nu, ko, Anton? Ko kāp kā lācis laivā, kur visas vietas jau aizrunātas ar diplomiem vai bez tiem?” Es jums saku, bez šņabja te gudram netikt.
