Dramatiski ir kritusies
piena iepirkuma cena, tāpēc ir apdraudēta slaucamo govju
ganāmpulku pastāvēšana. Ganāmpulku īpašnieki jau šobrīd
nezina, kā strādniekiem pilnā apmērā samaksāt algu, kā
atmaksāt saimniecības attīstībai ņemtos kredītus bankā, kā
norēķināties par degvielu un patērēto elektroenerģiju. Šonedēļ
valdības sēdē gan ir pieņemts lēmums saimnieciskās darbības
veicējiem piešķirt kredītbrīvdienas uz gadu vai pat diviem.
Finanšu institūcijas sola, ka katrs gadījums tiks izvērtēts
individuāli.
„Piena iepirkuma cena
jau šobrīd ir sarukusi no 32 līdz 22 centiem. Tas ir pat zemāk
par pašizmaksu. Mums ir jāatmaksā kredīts bankai, bet vislielākā
problēma ir, ka nepietiek naudas, lai norēķinātos par patērēto
elektrību. Jāpērk arī degviela, jo vēl ir jānokuļ graudaugiem
atvēlētā platība. Es nezinu, ko darīt. Tagad veidošu sarakstu
ar govīm, kuras vajadzēja likvidēt jau agrāk. Tikai tāpēc, ka
bija žēl, to nedarīju. Šobrīd ganāmpulkā ir 120 govis. Pa
ziemu skatīšos, kāda būs situācija. Varbūt nāksies likvidēt
visas un domāt tikai par graudkopību vai arī audzēt gaļas
lopus,” situāciju saimniecībā raksturo Daukstu pagasta zemnieku
saimniecības „Jaundreiņi” saimniece Olita Keibeniece.
Viņa
nākotni zīmē drūmās krāsās, minot Āfrikas cūku mēri, piena
lopkopības iznīcināšanu Latvijā un visbeidzot neārstējamas
infekcijas slimības cilvēkiem. Viņa domā, ka arī plašsaziņas
līdzekļos izskanējušais priekšlikums lauksaimniekiem rīkot
protesta akcijas nedos cerēto rezultātu.
„Šīm akcijām nav
jēgas, jo lielo pasaules politiku mums nav pa spēkam mainīt. Ja
situācija piena lopkopībā būtu saistīta tikai ar Latviju vien,
tad būtu citādāk. Šīs akcijas ir tikai lieka laika kavēšana un
lieka degvielas tērēšana, kuras jau tā nav,” uzskata
O.Keibeniece.
„Jaundreiņos” ir
nodarbināti vienpadsmit algoti strādnieki. Darba devējiem
ievērojamā piena cenu krituma dēļ strādniekiem par pusi nācies
samazināt līdzšinējo darba algu.
„Lai gan samazinot alga ir
nedaudz lielāka nekā valstī noteiktā minimālā alga, cilvēki
paši izvēlas iet projām. Es nevaru nevienu aizturēt un solīt
sazin kādus labumus, ja reāli jau šajā mēnesī man pat nav no kā
maksāt algu. Ja nenopirkšu degvielu, labības pļauju nepabeigšu,
ja nenorēķināšos par elektrību, tad 120 govis nāksies slaukt ar
rokām. Man ir jāizšķiras, vai maksāt algas, maksāt par
elektrību vai degvielu,” saka O.Keibeniece, kuras saimniecība
tika izveidota tā sauktajos Breša laikos.
Galgauskas pagasta
zemnieku saimniecības „Lācīši” saimnieks Stanislavs
Gžibovskis stāsta, ka viņa saimniecībai par pārstrādei nodoto
piena litru tagad tiekot maksāti tikai 25 centi no 37, kas maksāti
pavasarī.
„Viss liecina par to, ka nāksies samazināt strādnieku
skaitu. Uzskatu, ka Latvijā lauksaimniecība tiek lēnām likvidēta.
Arī graudiem nav cenas. Ja piena lopkopībā nav ienākumu, arī
manā saimniecībā audzētās zālāju sēklas nevienam nebūs
vajadzīgas, jo viss savstarpēji ir saistīts. Nav jau man
vienīgajam tik grūti, tāpēc ceru, ka bankas nāks pretī
zemniekiem, jo visiem ir kredīti,” saka S.Gžibovskis.
Atkarībā
no tā, kāda būs turpmākā situācija, saimnieks pieļauj, ka
skaitliski nāksies samazināt arī 200 govju ganāmpulku. Viņš
stāsta, ka salīdzinājumā ar pavasari saimniecības ikmēneša
ienākumi ir samazinājušies par 20 tūkstošiem eiro.
Lauksaimniecības
pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības „Māršava”, ar kuru
sadarbojas daudzu mūsu novada piena ražotāji, valdes
priekšsēdētāja Dace Pastare ir saglabājusi cerību, ka reiz
tomēr izdosies izrausties no pašreizējās bedres. „Piena cena ir
lejā. Naudas nav. Arī to pašu, kas ir, nesteidzas samaksāt mums,
savukārt mēs nevaram samaksāt piena piegādātājiem. Notiekošajā
nav vainojams tikai Krievijas embargo. Vienmēr ir arī citi
iemesli. Vienmēr ir kāds, kurš uz krīzes rēķina grib nopelnīt.
Bet vienmēr jau ir cerība, ka kaut kas uzlabosies. Ir jābūt
labāk!” pārliecināta D.Pastare.
Par pieciem centiem
mazāk saviem piena piegādātājiem maksā arī akciju sabiedrība
„Rankas piens”. Vidējā cena ir 23 centi plus PVN. Valdes
priekšsēdētājs Aldis Spalviņš stāsta, ka ražošanas uzņēmuma
noliktavās veidojas produkcijas uzkrājumi, tāpēc tiek domāts par
cenas samazinājumu, lai produkciju varētu pārdot. „Tas attiecas
uz sieru, kā noliktavās ir diezgan daudz. Jo tirgū ir lielāka
konkurence, īpaši sieram, jo vienīgais risinājums ir cenas
samazinājums,” saka A.Spalviņš.
