Kā vienmēr uz svētkiem saņemam daudz un dažādu apsveikumu. Īpaši man prātā atkal iespiedies viens. Me-dijus cienām, mīlam, lamājam, apbrīnojam, apskaužam… Bet bez jums nekādi neva-ram! Trāpīgi! Tikpat trāpīgi kā mūsu pašu Gulbenes Tautas teātra “Soliņš” savulaik jokoja par “Dzirksteli” – sitot pa nagiem un nerviem. Tā arī notiek – kādam jāsit arī pa nagiem un nerviem:). Taču galvenais mūsu uzdevums joprojām ir aicināt domāt, jo ne viss ir balts un ne viss arī melns, diskutēt, analizēt un izdarīt secinājumus, nevis klusējot iebāzt galvu smiltīs. Un liels paldies visiem, kas šogad ierosināja tēmas, atklāja problēmas, pauda savas bažas! “Dzirkstele” vienmēr ir centusies palīdzēt. Tiesa pamatots ir jautājums, kas notiek pēc tam, kad uzrakstām par nebūšanām. Vai dzīve mainās uz labo pusi? Pārsvarā jau ne. Pārsvarā pēc tam kāds ir apvainojies, sola nerunāt ar “Dzirksteli” vai pieņem mērus – stāstīt sabiedrībai vēl mazāk. Bet tā jau ir problēma žurnālistiem visā Latvijā – nekas nemainās, un tur mums visiem, arī “Dzirkstelei”, ir, kur augt.
Tāpat “Dzirksteles” uzdevums ir iedvesmot. Šogad esam daudz rakstījuši par cilvēkiem, kad tiešām gribas iesaukties – oho, tas notiek mūsu novadā. Patiesi iedvesmojoši un sirsnīgi stāsti, ko tik cilvēki spēj. Daudz rakstījām par novadnieku dzīves gaitām plašajā pasaulē, un, ja viņi uzticēja savus stāstus “Dzirkstelei”, tad skaidrs, ka viņiem ir svarīga šī vieta, cilvēki, kas te dzīvo. Liels paldies tiem, kuri šogad atvēra “Dzirkstelei” savas mājas un sirdis, ticiet – jūs noteikti iedvesmojāt daudzus cilvēkus! Lai laimīgs jaunais! Uz tikšanos nākamgad!
