Šodien tu neesi čoms, ja tev nav sava privātā īpašuma, kaut vai mājiņas uz vistas kājiņas, ka tikai pašā miesta centrā! Jābūt vismaz savam biznesa (jeb investīciju) plānam. Šī doma gadumijā mani ir gluži vai nomocījusi. Visi mani draugi ir riktīgi veči, visiem ir mīļākās, tikai es tāds nīkulis, jo neko nevaru atļauties. Esmu spiests iztikt ar vecuma pensiju, kuru man turklāt regulāri konfiscē mana cienītā kundze. Jūtos nospiests pie zemes. Pat alus pudeli nevaru izdzert, kad gribas. Tā nu funktierēju, kur lai gūstu legālus, puslegālus vai nelegālus ienākumus. Paši saprotat, kāds gan bizness var būt mūsu miestā!
Ko man darīt? Lasīt un nodot tukšās pudeles, stabules drāzt un pārdot vai kandžu dzīt? Šaubos, ka ilgtermiņā tas ir rentabli. Turklāt man negribas nevienam uzbāzties. Savas problēmas esmu radis risināt patstāvīgi. Bet pēdējā laikā esmu sapratis, ka man nav citas izejas, kā vien meklēt ceļu pie valsts vai pašvaldības kases, kur turklāt tūdaļ jau pacels minimālo algu. Kāpēc gan es nevarētu kļūt par deputātu nākamajā sasaukumā? Deputātam tak alga ir trīsreiz lielāka par manu pensiju, kuru man neviens nepalielinās tikai tāpēc, ka valsī minimālā alga ceļas!
Pilnīgi un galīgi pie šāda slēdziena nonācu, kad svētkos kādās viesībās man nejauši gadījās pie viena galda sēdēt starp privāto veikalnieci un vietējo deputātu. Veikalniece – nervoza, krunkaina, uzvilkta un familiāra (uzrunāja mani uz “tu”, kaut mēs ar viņu pat bučojušies neesam), bet deputāts – kulturāls (uzrunāja mani uz “jūs”, jo es patiešām šo čali nekad neesmu zinājis), omulīgs, seja spīd un laistās. Vārdu sakot – pretstats ir acīm redzams! Nodomāju – biznesmene ar savu skaļo rīkli visu miestu spēj satricināt. Tāpēc visi viņu pazīst, visiem viņa nepatīk. Bet deputāts tāds kluss kā partizāns. Patīkams cilvēks. Izpurināju viņu kārtīgi par visu, ieskaitot šā ienākumus. Galu galā man kā vēlētājam ir tiesības zināt! Blakussēdētāja veikalniece arī indīgi piemetināja, lai šis raujot vaļā visu pēc kārtas.
“Eh, pēdējā brīdī domē iesniedzu savu algas tabeli. Paskatījos tajā, pašam prieks! Maksimāla noslodze!” lielījās deputāts. “Laikam dikti esi nostrādājies?” es tincināju.
“Protams! Bikses cauras un dibens sāp!,” centās jokot deputāts, bet bija skaidrs, ka viņš nemelo. “Bitīt matos,” nospļāvās (rupji sakot) veikalniece. “Tu pat iedomāties, Anton, nevari, cik sēdošs darbs ir neveselīgs! Ne jau velti dome man garantējusi veselības apdrošināšanu 170 eiro apmērā,” lielījās deputāts. Pie mana otra sāna sēdošajai dāmai kotlete no mutes izkrita. “Un kā ar veselību?” tincināja viņa deputātu, bet šis atcirta: “Nu kālab tāds negatīvisms? Kundzīt, kādās noskaņās pavadīsiet veco gadu, tāds jums būs viss jaunais!”
Biju saintriģēts un izprašņāju smalkāk, cik tad deputātam maksā par darbu domē. Šim tur darba stundas likme esot 9,68 eiro. Ja šis cītīgi apmeklējot visas pasēdēšanas domē, tad 570 eiro mēnešalga esot garantēta. Protams, līdz nodokļu nomaksai. Bet jaunajā gadā, jādomā, deputātu darba samaksa tikšot pārskatīta un palielināta. “Tas būtu godīgi, vai ne? Valstī taču palielina minimālo algu!” lietišķi skaidroja deputāts. “Ko?!” manā balsī jau neviļus ieskanējās sašutums. Es uzstājīgi turpināju taujāt deputātu: “Atskaities tūlīt pat, ko esi paveicis gada laikā! Kāds konkrēti man, Antonam, ir labums no tā, ka tu esi deputāta maizē? Kāpēc es līdz šim vispār zināt nezināju, kas tu esi, kur tu esi? Man pirmā dzirdēšana, ka esi deputāts jau pusotru gadu!” Mana blakussēdētāja dāma (pareizāk sakot, vecene) pie šiem vārdiem beidzot sāka smieties – kā kutināta. Skaistais sārtvaidzis deputāts plātīja muti kā slāpstoša zivs. Veikalniece iebrēcās, ka turpmāk atsakoties ar viņu sēdēt “pie vienas siles”, jo viņa, lūk, esot tāda muļķe, ka nezinot, kas ir minimālā alga un kas ir veselības apdrošināšana. Viņa pat nezinot, kas ir atvaļinājums! Turklāt jau piecus gadus. Toties viņa zinot, kas ir nodokļi un kas ir bankas kredīts, jo, lai izveidotu mūsdienu prasībām atbilstošu veikala ēku miesta centrā, mājiņai uz vistas kājiņas bija nepieciešama rekonstrukcija, kas kopā ar projektu un saskaņojumiem izmaksāja vairāk nekā pusmiljonu latu (!), nevis eiro. Tas nozīmē, ka kredīts būs jāmaksā līdz mūža galam, ja par laimi (vai otrādi) īpašniece nenonāks līdz bankrotam.
“Kuš, mieru, tikai mieru…” man nācās kļūt par vidutāju, lai diskusija nenonāktu līdz kautiņam. Taču tad deputāts ieminējās, ka esot mums gadumijas salūtu sarūpējis no pašvaldības kases. Lai mēs abi ar blakussēdošo kundzi ejot atveldzēt sirdis… Tas bija pēdējais piliens. Veikala īpašniece pielēca kājās un kā plēsta aizskrēja projām. “Nu, paldies,” nomurmināju un nodomāju, sak, gan mēs tam šodienas deputātam vēl ne tādu salūtu sarūpēsim, kad abi ar bodnieci reiz stāsimies domes deputātu amatos šā vietā. Ne cik ilgi nebūs jāgaida. Tas notiks jau 2017.gadā. Mēs nu gan nebūsim klusi un neredzami. Spalvas tad putēs uz vella paraušanu.
