Ir uzsākta autovadītāju apmācību sistēmas izvērtēšana un ieteikumu izstrāde tās pilnveidei. Tiek plānotas dažādas izmaiņas – gan mācību procesa un braukšanas eksāmena paildzināšana, gan arī izmaiņas saturā. Pārmaiņu mērķis esot pēc iespējas labāk sagatavot autovadītājus, kā arī mazināt satiksmes negadījumu skaitu. Es gan šobrīd strādāju ar smago mašīnu un tām ir citi nosacījumi, taču kādreiz strādāju tieši vieglo automašīnu vadītāju apmācībā. Runājot par vieglās mašīnas vadīšanas apmācību ilgumu – 16 stundām -, manuprāt, ja vadītājs sāk mācīties no nulles, tas ir krietni par maz. Arī tad, kad es vēl mācīju braukt ar vieglo automašīnu, parasti tika nobraukts krietni vairāk – apmēram 20 līdz 30 stundas. Arī ar kravas auto braucam 15 stundas. Lai arī tas ir reti, taču arī tad vienam otram nepietiek, turklāt šiem vadītājiem tomēr jau ir pieredze. Viss ir atkarīgs no cilvēka uztveres spējām – citam ar noteikto stundu daudzumu pietiek, citam ir stipri par maz. Katrā gadījumā es esmu par to, lai apmācību process būtu ilgāks, taču vēl jau paliek atklāts jautājums, ka tādējādi var mainīties arī izmaksas.
Vienu gan es noteikti varu pateikt – mans novērojums ir, ka uz visām kategorijām ar katru gadu kļūst arvien grūtāk apmācīt topošos vadītājus. Nezinu, kur īsti ir vaina, taču ir jāpiestrādā krietni vairāk, nekā tas bija kādreiz. Savulaik jaunajiem autovadītājiem bija noteikts ātruma ierobežojums, bet pēc tam tas tika atcelts. Mums, instruktoriem, tagad ir jādara viss, lai kursants pierod pie maksimālā ātruma. Kad viņš aiziet dzīvē, mēs, protams, piekodinām, lai brauc godīgi, taču ne jau visi to diemžēl ņem vērā. Pozitīvi un apsveicami būtu topošajiem vadītājiem apgūt drošu braukšanu speciālos laukumos. “SIA “Gulbenes Auto – moto” savulaik tika uzbūvēts ļoti pateicīgs apmācību laukums. Ziemā tas, protams, ir arī apledojis, tur tiek trenēti arī kursanti, lai viņi izjūt arī, kas ir sānslīde un kā šādos un līdzīgos gadījumos rīkoties. Savā laikā, kad strādāju Jaungulbenes profesionālajā vidusskolā, katru gadu veidoju ledus trasi, rīkojām dažādus veiklības braucienus, tas ļoti daudz ko dod. Šis jautājums tagad ir atstāts novārtā. Kādreiz populārs sporta veids un arī izprieca bija braukšana pa dīķa vai ezera ledu, tagad šis process ir piemirsts un nav arī entuziastu, kas ar to nodarbotos. Toties atsevišķi vadītāji izvēlas savas prasmes izmēģināt un nodemonstrēt citiem uz ielām un ceļiem.
Evita Brokāne
