Auksto laiku daudzi gaida un izjūt gluži kā zobu sāpes. Un ne jau tāpēc, ka baida ziema ar salu, sniegu un aukstajiem vējiem, kas reizumis sitas logu rūtīs.
Auksto laiku daudzi gaida un izjūt gluži kā zobu sāpes. Un ne jau tāpēc, ka baida ziema ar salu, sniegu un aukstajiem vējiem, kas reizumis sitas logu rūtīs. Līdzko termometra stabiņš noslīd zem nulles atzīmes, tā meklējam siltākas drēbes un nav nekādas vēlēšanās arī dzīvokļos un personiskajās mājās dzīvot aukstumā. Viss ir likumsakarīgi, un būtu labi, ja vien par siltumu dzīvokļos nebūtu jāmaksā tik dārgi.
Pensionārs klusībā norauš asaru, vēlreiz pārskaita plāno naudas maciņa saturu un saprot, ka ar iztikšanu būs bēdīgi. Maize, pāris kartupeļu, reti kad biezpiens un tējas krūzīte ir ikdienišķā pensionāra iztika. Taču viņš ir apzinīgs un taupīs no tās pašas nabadzības, lai tikai varētu nokārtot visus komunālos maksājumus. Pensionārs nevēlas palikt kādam (proti, valstij) parādā. Nav diez cik omulīgi dzīvot ar tādu apziņu. Lai gan ir tieši otrādi – valsts ir parādā pensionāriem, kas darba gados ir apzinīgi un smagi strādājuši, bet, aizejot pelnītā atpūtā, saņem smieklīgu pensiju. Vēl dramatiskāka situācija izvēršas tad, kad pēc pensiju indeksācijas to ik reizi palielina par pāris santīmiem.
Apmierināti jūtas tie, kas dzīvo personiskajās mājās un par siltumu gādā paši. Izrādās, ka sarūpēt malku nav īpaša problēma, ja esi uzņēmīgs un izdarīgs. Arī finansāli malkas sagāde ir krietni vien lētāka nekā apkure. Daudzdzīvokļu māju iemītnieki bieži vien prāto, vai aprēķinātā samaksa par apkuri ir taisnīga. Bažas viņiem rada arī tas, ka dažu parādnieku dēļ māju vispār var nepieslēgt apkurei. Un tad atkal esi cietējs. Tiem, kas paši nespēj sev sarūpēt malku, no firmām nomaļus var iegūt par velti. Un katrs tāpēc izvēlas – dzīvot ar komfortu vai par to gādāt pašam, maksājot mazāk. Jāteic, ka aizvien vairāk cilvēku nabadzības dēļ pēdējā laikā izvēlas otro variantu.
