“Baložu” mājās, no kurām nesu pienu, ir telefons, tāpēc varu izmantot šo izdevību. Paveicas! Uzzinu, ka Sinolē radinieki vairs nedzīvo.
“Baložu” mājās, no kurām nesu pienu, ir telefons, tāpēc varu izmantot šo izdevību. Paveicas! Uzzinu, ka Sinolē radinieki vairs nedzīvo. Māsa senjora tēvam mirusi, un māja pārdota. Viņa māsasdēls Ēvalds Zvaigzne dzīvo Velēnā “Mežsētās”. Tur arī viņa meita Ilze ar vīru Gintu. Nosūtu viņiem adresi, lai veidotu kontaktus.
Braucu uz Gulbeni saņemt pensiju. Apciemoju mātes draudzeni, pie kuras viņa pavadīja laiku pēc dievkalpojuma baznīcā, gaidot autobusu. Mariju satiku tad, kad ļoti par viņu interesējos un vēlējos atrast. Satiku pie savas “klientes”, kura vēlāk kļuva par sirsnīgu domubiedreni. Marija bijusi deportēta, ganījusi aitas, no blakus meža nākuši ārā krēpainie vilki. Viņa lūgusi Dievu, un tikai tāpēc izglābusies pati un aitas palikušas neskartas. Ar Mariju sadalu savu līdzpaņemto pusdienas maizīti, viņa izvāra tēju, un mūsu tikšanās ir dzirkstoši dvēseliska.
Katrā braukšanas dienā uz Gulbeni mans pienākums ir apmeklēt savu vidusskolas laiku skolotāju, toreizējo mācību pārzini Balvu vidusskolā Veroniku Jaunzemi. Viņas adresi man ieteica meklēt policijā, un tā arī sekmīgi atradu. Tikšanās ar viņu man ir līdzvērtīga skolas un jaunības gadu atmiņām, kad pārrunās varu būt tajā tālajā laikā. Viņas dzīvoklī varēju baudīt mīļas naktsmājas, mācoties astroloģiju, kad nevarēju izbraukāt uz mājām. Laiks iet, bet atmiņas paliek – gan dziedē, gan arī biedē…
Māsiņai iet no rokas vilnas sukāšana, vērpšana un adīšana. Bērniem un mazbērniem rudenī būs ko uzdāvināt, lai var stāties pretī ziemas gariņiem.
No rīta istabā vēl tumšs. Atveru acis un redzu, ka viss ir gaiši, gaiši zaļš, gluži kā Ugāles mežā, kad Vēršu dienā parādījās Vēršu Vedēja zvaigznes ar zaļajām kontūrām tām apkārt un vidū. Rīts sauc citās gaitās.
