Valsts svētki nosvinēti. Kādam tie sirdī palikuši kā svēti un vajadzīgi, citiem tie ne ar ko īpašu neasociējas. Arī karogu izlikšana pie mājām, veikaliem un iestādēm daudziem ir tikai kārtējā nodeva, nevis patiesa svētku apzināšanās.
Valsts svētki nosvinēti. Kādam tie sirdī palikuši kā svēti un vajadzīgi, citiem tie ne ar ko īpašu neasociējas. Arī karogu izlikšana pie mājām, veikaliem un iestādēm daudziem ir tikai kārtējā nodeva, nevis patiesa svētku apzināšanās. Reiz runāja par kādu sievu, kam no pensijas nekādi neatliekot nauda, lai iegādātos valsts karogu. Viņa par to, ka valsts svētkos pie mājas nepland karogs, administratīvi sodīta. No vienas puses – kārtībai jābūt. Ja mēs dzīvojam Latvijā un atzīstam sevi par tās pilsoņiem, tad būtu jāatceras arī Latvijas tautas svētki. Bet vai daudzi karogu uzlicēji neslēpjas aiz sarkanbaltā karoga, bet patiesi sirdī nekad nav ne jutuši, ne svinējuši, ne nopietni uztvēruši neatkarības svētkus? Savukārt cits vecītis, nespēdams ne karoga kātu pacelt, ne ielikt mastā, sirdī šos svētkus svin. Runa nav par tautas sēru dienām, kad dzirdēts, ka cilvēki par sēru lentēm izmanto neiedomājamākos materiālus, pat sieviešu neilona zeķbikses. Arī tas pierāda tikai kārtējo nodevu valstij un nenopietnu attieksmi. Otra lieta, ko novēroju svētkos – reti kura karoga krāsa līdzīga kaimiņmājas karoga krāsai. Toņu un līniju platums – visdažādākais. Arī kātā kādam redzama vēl padomju laika zvaigznīte. Atmodas laikā, iegādājoties karogu, galvenais bija, lai šis tautas lepnums, sen lolotais un gaidītais, būtu katrā mājā. Tad arī radās dažādi pakaļdarinājumi, un svētā simbola īstā krāsa un līniju attiecības 2:1:2 reizēm arī izpalika. Ļoti cienu valsts svētkus, lepojos ar skaisto karogu – tas liekas tik atbilstošs latviešu tautai. Esmu sapratusi tikai vienu – daudziem svētki ir mīļi, tikai ar karogu to neafišē, toties citi slēpj savu vienaldzību aiz karoga, kas latvietim tik daudz nozīmējis.
