Pagājušajās brīvdienās kopā ar radiniekiem strādājām mežā. Vācām kaudzēs izcirstā pameža zarus, priecājāmies par smuidro apšu slaidi pelēkajiem stāviem un mazo zaļo eglīšu atdzīvinošo rotu, bijām pārsteigti, ieraugot pirmās červeļainās murķeles. Lai gan sākotnēji apņēmāmies ne vārda nerunāt par notikumiem Latvijā, tomēr nespējām bez tā iztikt. Apspriedām Latvijas lauksaimniecības politiku, uzskatot, ka tā reizē gan atbalsta, gan arī bremzē lauksaimnieku iespējas. Raudzījos, kā radinieks, ik pa laikam atpūzdamies, norauš sviedrus no pieres, un jautāju viņam: „Kāpēc tu tik ļoti nopūlies? Kāpēc sev piederošo mežu centies veidot kā parku?” Viņš izbrīnīti raudzījās manī un tad teica: „Kā tu nesaproti? Es strādāju savā mežā, bet katrs cilvēks, kurš mīl kārtību, to vēlas redzēt arī mežā. Droši vien pats nepieredzēšu, kā mazās paša rokām stādītās eglītes izaugs par staltiem kokiem, bet to pieredzēs mani bērni un mazbērni. Būšu viņiem atstājis mantojumu, kurā daudzi šodien saskata tikai naudu. Katru lielāko koku viņi pārrēķina eiro un centos. Es nestrādāju tam, lai mežzinis varētu savās pierakstu ailēs atķeksēt, ka te viens meža īpašnieks izpilda noteiktās prasības. Man ir svarīgi, lai šī zaļā mantojuma vērtība būtu mērāma mazās Latvijas skaistumā. Ja mēs ikviens tik ļoti nedzītos pēc naudas, mēs nenodarītu pāri ne augiem, ne dzīvniekiem, ne arī cits citam,” teica radinieks. Es viņu piepulcināju tiem, kuri patiešām dzīvo ar sakoptu Latviju sirdī. Ar sakoptību, kam jāvalda ne tikai mežā, bet arī domās un darbos.
