Rīgas autoostā izbrīnīta atskatījos uz vīrieti, kuram, spriežot pēc pašķidrās frizūras un grumbām pierē, varēja būt apmēram 30 gadu, bet kurš kā tāds pusaudzis aizkaitināts savā mobilajā tālrunī kliedza: “Es tevi izmetīšu no “draugiem”! Izdzēsīšu! Nobloķēšu! Saprati?!” Bija sajūta, ka cilvēks, ar kuru telefoniski sarunājās vīrietis, ir viņu pievīlis, jo neatbrauca uz randiņu. Pamanījis manu vērīgo skatienu, čalis it kā satrūkās un uzreiz pieklusināja savu toni. Ne jau par šo vīrišķi man ir bažas, bet gan par man nezināmo viņa sarunbiedru. Ja nu tas ir kāds bērns vai pusaudzis? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka pieaugušie cilvēki, ja arī meklē intīmos draugus internetā, tad ne jau bērnu portālos, par kādu pavisam noteikti ir uzskatāma vietne “www.draugiem.lv”. Taču personām ar pedofīlām tieksmēm visi līdzekļi ir labi, ja vien izdodas sasniegt mērķi. Vecāki pērk dārgas mobilās ierīces, maksā par internetu bērnu kabatās un absolūti nekontrolē, kas notiek tālāk. Vai nav skumji, ka tieši internetā notiek bērnu aktīva pašidentifikācija, rodas pirmās mīlas jūtas, pirmā pieredze simpātiju apliecināšanā un attiecību veidošanā. Taču tur darīšana ir ar fantāziju pasauli, kas bieži vien nesakrīt ar realitāti. Vecākiem var nākties attapties brīdī, kad nepilngadīgo dēlu vai meitu internetā iepazīts pedofīls jau pierunājis sēsties autobusā vai “stopēt”, lai dotos uz pirmo randiņu, piemēram, Rīgas autoostā. Vēl trakāk, ja viss būs noticis, bet vecāki tā arī nekad neuzzinās par to.
