Mākslu var baudīt dažādi. Atceros, kā studiju laikā, apmeklējot moderno mākslinieku darbu izstādi, staigāju aiz muguras diviem šīs mākslas lietpratējiem, kuri par katru punktu un līniju mēģināja izteikties maksimāli filozofiski. Atšķirībā no viņiem es ar modernisma baudīšanu tiku galā desmit minūtēs, tā arī nevarēdama saprast, kas tur ko filozofēt. Gleznai, fotogrāfijai vai zīmējumam var uzmest garām skrienošu skatu, lai jau nākamajā mirklī redzēto aizmirstu. Toties pagājušajās brīvdienās, izstāvot garumgaro apmeklētāju rindu, man bija iespējams Rīgas Biržā apmeklēt tādu mākslas pasaules dižgaru kā Pjēra Ogista Renuāra, Anrī Matisa, Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, Marka Šagāla, Raula Difī, Pablo Pikaso un citu mākslinieku darbu izstādi “Provansas valdzinājums”. Jau šī apziņa, ka tajā vienkop ir izvietoti pasaules mākslas spožāko mākslinieku meistardarbi, nevis to kopijas, katru gleznu un keramikas veidojumu lika skatīt ar pavisam citām sajūtām. Uzlūkojot katru darbu, mēģināju iztēloties, kā, piemēram, strādājis van Gogs, mēģināju atsaukt atmiņā savulaik izlasītos mākslinieka biogrāfijas faktus. Ļāvos gleznās atklātajām Dienvidfrancijas vides radītajām sajūtām. Daudzkrāsainību tām piešķīra arī fakts, ka pati izstāde ir vēl nebijis notikums Baltijas valstu izstāžu dzīvē. Ar prieku klausījos, kā vecāki saviem bērniem viņiem saprotamā veidā stāstīja par katru mākslinieku. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, bet uzskatu, ka sadraudzēties ar mākslas pasauli palīdz nevis kopijas vai fonogrammas, bet oriģināldarbi un dzīvs izpildījums. ◆
