Vai tas nav dīvaini – kā mums patīk visu saskaitīt! Bērnībā – pirkstiņus, klucīšus, mašīnas garāžā un lelles gultā, konfektes plaukstā un ābolus grozā.
Vai tas nav dīvaini – kā mums patīk visu saskaitīt!
Bērnībā – pirkstiņus, klucīšus, mašīnas garāžā un lelles gultā, konfektes plaukstā un ābolus grozā. Skolā ejot – solu rindas un skolēnus klasē, stundas sarakstā, draugus un draudzenes, atzīmes dienasgrāmatā. Vēlāk – gar mašīnas logu slīdošus kokus, siena gubas un govis. Pretim un garām ejošus cilvēkus, namus, soļus.
Kad iepazīstam mīlestību – vārdus, skūpstus, pieskārienus, elpas vilcienus, vēstules un telefona zvanus… Vēlāk – naudu un panākumus. Un tas šķiet pat patīkami…
Līdz tam brīdim, kad sākam skaitīt laiku – gadus, mēnešus, dienas. Bieži pat stundas un mirkļus. Un ar katru nodzīvoto dienu, šķiet, laiks kļūst steidzīgāks…
Varbūt labāk to neskaitīt? Vienkārši – lai rit!