Man tēma par prezidenta vēlēšanām atgādināja kādu joku, kas ceļo interneta vidē: “Vīķe-Freiberga pierādīja, ka par prezidentu var būt sieviete, Zatlers pierādīja, ka par prezidentu var būt jebkurš, Bērziņš pierādīja, ka par prezidentu tomēr nevar būt jebkurš…”
Katrā jokā ir kripatiņa patiesības. Man allaž ir bijusi tuva ideja par tautas vēlētu prezidentu. Manuprāt, tas paaugstinātu kandidātu izvēles standartus. Pretendentiem vajadzētu jau priekšvēlēšanu laikā apliecināt savas līdera, oratora, politiķa, diplomāta un citas prasmes un tērēt mazāk dārgā prezidenta laika to apgūšanai, stājoties amatā.
No pašreizējiem prezidenta amata kandidātiem Mārtiņš Bondars uz mani ir atstājis vispozitīvāko iespaidu. Viņam ir vairākas iezīmes, kas ir piemērotas prezidenta kandidātam: fiziskās slodzes izturība kā bijušajam basketbolistam, dzīves rūdījums, mācoties un strādājot svešumā, līdera pieredze dažādos vadošos amatos, pieredze kā prezidentei pietuvinātai personai, kas pārzina šī amata pienākumus, politiska pieredze Saeimā, kā arī spēja par sevi radīt patīkamu komunikablas, inteliģentas un enerģiskas personības iespaidu.
Man ir simpātisks arī viņa paša viedoklis par to, kādam ir jābūt prezidentam, proti, ka Valsts prezidentam vispirms ir jābūt piemēram gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Viņam jābūt par piemēru pārējai sabiedrībai, uz ko tiekties, un tas, savukārt, pašam prezidentam liek tiekties uz augstu standartu ik dienas, kad prezidents ir amatā. Prezidentam ir jāprot formulēt viedokli un pozīciju par valstī svarīgām lietām, kā, piemēram, šodien tas ir par nacionālo drošību, par ekonomisko attīstību, par reģionālo politiku. Un visbeidzot man liekas, ka prezidentam ir jāspēj godpilni aizstāvēt savu valsti ārpus tās robežām. Domāju, ka Mārtiņš Bondars atbilst šiem kritērijiem.
Otra personība, kura arī, manuprāt, būtu cienīga ieņemt šo augsto amatu, ir Anatolijs Gorbunovs. Pret šo politiķi esmu saglabājusi cieņu no Atmodas laika, kad pa radio tika translētas Augstākās Padomes sēdes, kurās tika pieņemti valsts neatkarībai svarīgi lēmumi. Manī izraisīja patiesu apbrīnu šī politiķa spēja vadīt sēdes, kad tajās bieži valdīja emociju sakāpināta un nokaitēta gaisotne. Viņš atgādināja pieredzējušu, nosvērtu un apdomīgu kuģa kapteini, kas vada kuģi cauri bangojošai emociju jūrai, neļauj tam novirzīties no kursa un allaž noved to pie mērķa. Ārkārtīgi žēl, ka viņam nav bijusi iespēja savu lielo politiķa pieredzi un līdera spējas likt lietā kā valsts prezidentam. ◆
Gulbenieti Agnesi Rancāni uzklausījusi Inita Savicka
