Nesen pārcilāju savas bērnības grāmatas, starp kurām bija arī “Pasaka par vērdiņu”, kas šoreiz lika aizdomāties par naudu. Pārdomas raisīja arī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča teiktais, ka šobrīd valstī “tērējam vairāk nekā ieņemam.” Lai gan sacītais tika attiecināts uz valsti, tikpat labi to var attiecināt uz katru no mums, jo it visi vairāk vai mazāk ļaujamies finanšu ietekmei. Esam spiesti to darīt. Protams, katra cilvēka ieņēmumi, vajadzības un ar tām saistītie izdevumi ir dažādi, bet tērēt varam tikai tik daudz, cik nopelnām. Arī es nedomāju, ka tērēju vairāk nekā nopelnu, tāpēc ne reizi vien sabiedrībā izskanējusī norāde, ka nevajag žēloties, ka visam nepietiek līdzekļu, jo citi dzīvo vēl trūcīgāk, man nav pieņemama. Mums ir jāatbalsta trūcīgāk dzīvojošie, bet nav jātiecas pietuvināties viņu dzīves līmenim. Ir jātiecas dzīvot kaut nedaudz labāk, jo, ja “liela nauda cilvēkus spēj samaitāt, tad maza spēj pazemot.” Šīs patiesības otro daļu esmu izjutusi savā bērnībā, tāpēc ļoti labi saprotu šodienas mazo pensiju saņēmēju sašutumu un gatavošanos jaunām protesta akcijām. Nav aiz kalniem tas brīdis, kad pati piepulcēšos viņu pulkam, jau šobrīd zinot, ka tad aizrādījums, ka tērēju vairāk nekā ieņemu, nudien būs nevietā. Vajadzīgi kaitinoša šķiet arī norāde, lai jau laikus veidojam uzkrājumus. To nav grūti izdarīt, ja ir no kā veidot. “Ar labiem nodomiem nevienu rēķinu nevar samaksāt,” savulaik teicis Kārlis Ulmanis. Arī veikalā maizi un sviestu par solījumiem nenopirksim, tāpēc jāizšķiras – veidot uzkrājumu vai samaksāt komunālos maksājumus.
