Latvijas Pensionāru federācija šonedēļ uzsāk plašu parakstu vākšanas kampaņu
Mirdza Kušķe, gulbeniete
Latvijas Pensionāru federācijas valde ir virzījusi domu, ka mūsu paraksti būtu tas iedarbīgākais reālais mehānisms, kā tomēr vērst visas valdības uzmanību uz to, lai pensionāru dzīves apstākļus kaut mazliet uzlabotu, neatliekot to uz nākamo gadu vai citiem labākiem laikiem. Parakstu vākšana ir sākusies, un patiesībā pilsētas pensionāri šoceturtdien pensionāru sanāksmē, atskatoties uz šīs sezonas lielākajiem darbiem un uz to, kā mums ir veicies, arī vienprātīgi atbalstīja šo parakstu vākšanu. Un cilvēki jau ir parakstījušies, kas bija klāt, jo tā ir mūsu katra iespēja – paust savu attieksmi, un, kad attieksmi pauž vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, tad uz to nevar nereaģēt, jo tas nav kaut kāds izdomājums. Protams, mūs var atbalstīt arī gados jaunāki cilvēki vai cilvēki, kuriem tuvojas pensijas vecums. Labklājības ministrija saredz iespēju, saredz ceļus, un tas ir mierinājums cilvēkiem. Protams, ka lielos vilcienos indeksācijas materiālais labums materiālā izpausmē nav liels, bet tas ir vairāk nekā pilnīgs atteikums. Mēs gribam aktivizēt šo lietu, jo pretējā gadījumā, ja mēs līdz jūlijam nekādu aktivitāti neuzrādām, tad šis jautājums tiek nolikts malā līdz rudenim, un, kad ir rudens, tad arī gads drīz beidzas. Ja kāds grib parakstīties, var sazināties ar jebkuru no aktīvākajiem pensionāriem un noskaidrot, kur un kā to var izdarīt. Varbūt, ja bibliotēka būs ar mieru, atstāsim parakstu lapas tur, jo tā ir publiski pieejama vieta.
Vija Kokareviča, gulbeniete
Uzskatu, ka šī parakstu vākšana diezin vai kaut ko dos un diezin vai pensionāri tiks uzklausīti. Federācijai vissvarīgākā ir pensiju indeksācija, pensionāri varētu parakstīties arī par to, lai valdība lielāku uzmanību pievērstu senioru veselības aprūpei. Mēs jau līdz šim esam rakstījuši un parakstījušies vairākkārt, bet bez rezultātiem. Maija sākumā es pati biju arī kongresā. Solīt jau sola un runāt runā, bet tas viss ir runu līmenī. Sola pensiju indeksāciju, sola paaugstināt pensijas, daudz ko sola, arī pensiju izlīdzināšanu sola. Bet nē. Viss tāpat paliek pa vecam. Pagaidām. Mēs jau dzīvojam, lai cerētu, bet… Mums atbild, ka nav naudas. Pagaidām tiks vākti paraksti, redzēs, kādi būs rezultāti, un tad tālāk skatīsies, kā rīkoties. Ja netiks pieņemts lēmums par pensiju indeksāciju, tad tiek plānots rīkot protesta akcijas. Parakstus izdosies savākt daudz. Ņemsim sarakstus, brauksim pie pensionāriem, runāsim un vāksim parakstus. Parakstus vāksim arī par veselības aprūpi, lai pensionāriem būtu apdrošināšana, īpaši maznodrošinātajiem. Man gan grūti noticēt, ka tiksim uzklausīti. Cerības it kā nav, bet ar cerību dzīvojam. Kaut kas ir jādara, nevar arī sēdēt, rokas klēpī salikušiem. Ja pilnīgi neko nedarīs, tad arī nekas nenotiks. Kad nāk vēlēšanas, tad gan politiķi brauc un sola, ka viss būs, jo zina, ka pensionāri ir galvenie vēlētāji, bet, kad pienāk laiks un kaut kas jāizdara, tad gan nekā.
Miervaldis Maksimovs, druvēnietis
Mēs jau varam teikt, ko domājam, tikai mūsu domas jau nevienu neinteresē. Naudas valstij nav, un nekādā gadījumā nedomāju, ka pensionāriem daudz tiks iedots. Uz šodienu ir tā, ka valdība domā ne jau par pensionāriem, skolotājiem vai ārstiem, bet domā par sevi. Mani ļoti māc šaubas, vai parakstu vākšana kaut ko dos. Vēlēšanas ir beigušās, līdz nākamajām vēl tālu. Šonedēļ, vērojot raidījumu televīzijā, sapratu, ka netiek uzklausīta tautas balss arī saistībā ar Valsts prezidenta amata kandidātu. Tauta vēlētos Egilu Levitu, bet izvirza Raimondu Vējoni. Runājot par pensiju sistēmu kā tādu, man ir savs atšķirīgs, neoriģināls viedoklis. Vajadzētu pensijas piešķirt nevis tā, kā tagad, bet katram cilvēkam maksāt galvasnaudu. Ja būtu galvasnauda, tad visi pensionāri būtu vienlīdzīgi. Un minimumu pensionāram vajadzētu nodrošināt tādu, lai viņš var dzīvot normālu dzīvi – vienreiz mēnesī aizbraukt uz teātri, paēst tādu pašu maizes gabalu ar desas šķēli kā bagātais. Kā ir tagad? Paskatieties, kāda ir alga uzņēmuma direktoram un kāda – sētniekam? Bet ēst abiem gribas vienādi. Tagad ir nevienlīdzīga sadale. Manuprāt, uzņēmuma direktors var saņemt mazu pensiju, bet viņš no savas algas pats laika gaitā var veidot savus uzkrājumus, savukārt sētniekam nav no kā tos veidot. Es, protams, parakstīšos. Pensiju sistēmas nevienlīdzību esmu izjutis uz sevis. Es varēju aiziet pensijā 2009.gadā, kad pensijas pārrēķina indekss bija lielāks, bet tikai atbildīgā darbiniece toreiz man neuzskaitīja stāžu, kā vajag. Viņa teica, ka es varu doties pensijā tikai 2010.gadā un vēl jāskatās, vai vajadzēs piestrādāt, lai būtu stāžs, bet tad, kad 2010.gadā aizgāju uz sociālās apdrošināšanas aģentūru, tad tika sarēķināts, ka mans stāžs ir 30 gadi un seši mēneši. Es nospļāvos! Izrādījās, ka es taču varēju aiziet pensijā 2009.gadā, bet aizgāju 2010.gadā, kad pārrēķina koeficients bija krietni mazāks, līdz ar to biju zaudētājs. Savukārt sievai, izaudzinot sešus bērnus un nostrādājot 27 gadus ar pusi kolhozā, pensija ir tikai 89 eiro. Tas ir neiedomājami!
