Tā kā arī pati esmu devusies atvaļinājumā, šoreiz nolēmu pievērsties ar to saistītām pārdomām. Vienpadsmit mēnešus cilvēks strādā, lai tad vienu atpūstos, jo neviens no mums nav robots bez emocijām, noguruma, dažādām stresa radītām problēmām, visbeidzot arī bez saviem dzīves plāniem. Tāpēc jutos izbrīnīta, ka pat viena cilvēka – šajā gadījumā novada vadītāja Nikolaja Stepanova – lūgums doties ikgadējā atvaļinājumā spēj izraisīt plašu diskusiju. Lai cik samilzušas arī būtu šābrīža problēmas novadā, valstī un pasaulē, tās nav tik ārkārtīgi milzīgas, lai to pārvarēšanā nevarētu iesaistīties citi cilvēki. Mēs taču paši esam tie, kas skandinām, ka neaizstājamu cilvēku nav, ka esam visu varoši, ka par maz tiekam novērtēti un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc vadoša darbinieka došanās atvaļinājumā ir laiks, lai padotie pierādītu savu spēju pieņemt atbildīgus lēmumus arī bez viņa klātbūtnes. Ir cilvēki, kuri deklarē, ka, lūk, “ir katastrofālas problēmas, kuras jārisina acumirklī”. Droši vien, ka tādas ir, bet rodas jautājums, kurā brīdī šīs problēmas kļūst par katastrofālām? Vai tad pirms cilvēka iesnieguma par atvaļinājuma piešķiršanu tās nelīdzinājās katastrofai? Kas zina, varbūt iebildumi pret atvaļinājuma piešķiršanu ir vairogs, aiz kura paslēpt savu nevarību un neizlēmību? Tomēr vēl lielāku izbrīnu rada to cilvēku attieksme, kuri izrāda neuzticību personai, kas aizstāj atvaļināto personu, pieprasot atskaiti katastrofālo problēmu risinājumam. Te nu gribas jautāt: vai viegli strādāt kopā, neuzticoties komandas biedriem? Manuprāt, došanās atvaļinājumā nozīmē atpūtu, nevis citu nosodījumu un neuzticību.
Problēma atvaļinājums?
00:00 02.06.2015
87