Manam dēlam šobrīd ir 13 gadu. Viņš apgūst dzīves pieredzi. Kā visiem jaunajiem, viņam jūra līdz ceļiem. Es neko neuzspiežu, bet, kad viņam gribas parunāties par dažādiem netradicionāliem jautājumiem, mēs to darām. Esmu daudz viņam stāstījusi, kā uztvert dzīvi, kas ir reinkarnācija, liktenis un tamlīdzīgi.
Kas šodien ir skolotājs? Skolotājs ir stresa un nervu kamols. Viņam nav laika domāt pat pašam par sevi, nerunājot par ģimeni un skolu. Manuprāt, tas ir murgs, kas šodien notiek Latvijas izglītības sistēmā. Tieši tāpēc skolotāji tiek likti kā vāveres ritenī, lai viņi kā mūsu inteliģences pārstāvji nespētu domāt par garīgām vērtībām, jo viņiem jau nav tam laika. Kad mans dēls mācījās pirmajā klasē, es ar milzīgu entuziasmu mudināju braukt pieredzes apmaiņā uz tām skolām, kurās bērni izglītību apgūst pēc netradicionālām metodēm. Pagājušajā gadā rosināju, ka vajag aizbraukt uz Piebalgu, kur skolā darbojas lieliska vecāku padome, kas strādā kopā ar pedagogiem. Stāstīju, ka tur notiek dažādi interesanti pasākumi un tamlīdzīgi. Rosināju aizbraukt arī uz Latgales pusi. Diemžēl nebija nekādas atsaucības. Es par to nedusmojos, tikai izdaru secinājumus. Ja skolas vecāku padome un netradicionāli domājošie skolotāji riskētu un dotos pieredzē uz netradicionāli strādājošajām skolām un šo pieredzi ieviestu arī mūsu Galgauskas skolā, viss nākotnē, iespējams, būtu pavisam citādāk, nebūtu jāuztraucas, ka trūks bērnu. Mani skumdina tas, ka mēs skrienam līdzi visam, aizmirstot saglabāt pašas lielākās – garīgās – vērtības.
